Pilota memuāri.

'Mēs sitīsim tos utainos, arvien, arvien.. pēc tam tos zili pelēkos, arvien, arvien..'

'Mēs sitīsim tos utainos, arvien, arvien.. pēc tam tos zili pelēkos, arvien, arvien..'

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Ok. Te ir tā otra lieta, kas man uz sirds - šodiena ĻOTI skaudri lika apjaust, ka savulaik [info]wasp_lv savos novērojumos bijusi precīza. Tieši kā naglai uz galvas. Ir kāda realitāte, kas eksistē paralēli mūsējai, bet kurā valda citi tikumi, cita informācijas telpa, citas (dubult)morāles un vēstures vērtības.
Es runāju par faktu, ka eksistē veselas paaudzes, kuras nesaprot latviešu valodu. Neko. Pat elementāras frāzes. Un situācija, ja arī mainās uz labu, tad daudz par lēnu. DAUDZ. Vecticībnieks ōpis ar savu bārdu un despotisko varaskāri latviski nesaprot ne vārda un vispār nedzird, ja viņu uzrunā šajā valodā. Draudēt un kačāt pravas - to gan katrā laikā. Viņa meita, māte čalītim, kas mierīgi vizinājies ar zagto velli, daudzmaz atpazīst latviešu mēli un prot laikā palūgt, lai pāreju uz krievu valodu saziņā. Puika no visiem, šķiet, visu saprata vislabāk. Pēc sejas grimasēm izskatījās, ka viņam ir vispārīga nojauta par to, par ko ir runa.

Un tie, redz, skaitās Latvijas pilsoņi. Par ko mēs runājam tādā gadījumā!? Kāds radikālisms? Iesalnieks savā 'bēdīgi slavenajā' tvītā visu pateica skaidri un precīzi - multikulturālisms mūs iznīcinās. Šeit ir viena valsts - Latvija. Un tajā dzīvo viena tauta - latvieši. Un viss. Nekā citādi.

  • "Nacionālisms ir infantila slimība, tas ir cilvēces masalas; tas ir jāpārslimo, lai pret to izstrādātos imunitāte." /A. Einšteins/
    • Einšteinam par šādu aplamu secinājumu -1 no manas puses. Diemžēl.
      • Tas nekas, no manis viņam par to +10 - cik nu viņa appelējušo kaulu un jau tāpat pietiekami nemirstīgā cilvēces labā veiktā ieguldījuma sakarā tas nozīmē, protams. Nationality is an imaginary thing, in all likelihood stemming from politicisation of our primitive instincts of territorialism; and patriotism is nothing but paying homage to that phantom (no kādas pasenas manis rakstītas esejas).

        http://www.paulgraham.com/identity.html
        • Nu, ko es tur varu teikt - neko. Kāds cits jau visu ir pateicis manā vietā:

          I. Parādnieks - par nacionālismu (fragmenti)

          [mani] vakardienas piedzīvojumi ļoti skaidri iezīmēja robežu, kur kaut kas 'imaginārs' pārvēršas par kaut ko ļoti, ļoti īstu un taustāmu.
          • Lasot kontekstu, pat negribot rodas jautājums, cik lielā mērā šīs "robežas" apzināšanos ietekmē objektīvāki mēri, un cik lielā - personiskās emocijas nozagtā un atrastā riteņa sakarā.

            Par Parādnieka k-ga pieminētajām "pamatvērtībām" un vajadzību pēc to atdzimšanas es, savukārt, varu vilkt paralēles ar sentimentu pēc XIX gadsimta koloniālisma vai aparteīda atgriešanās.
            • Bet droši. :) Ar personiskajām emocijām tam patiesībā maz sakara, jo emocijas, vismaz tobrīd, ir kaut kas sekundārs. Vispirms ir apstākļi un to apzināšanās - "ok, viņš mani īsti nesaprot, jāizskaidro savādāk". Un tikai pēc tam, kad viss ir beidzies, prātā nāk domas, ka "a kāpēc man, cietušajam pēc definīcijas vēl ir jāpūlas kādam kaut ko izskaidrot [svešā mēlē, kas ir apgrūtinoši], un kāpēc es varu, un viņš nevar vai negrib saprast". Redz, tiktāl ir emocijas.
              Un tur arī ir tā robeža. Koloniālisms ir greznība, ko var atļauties lielas valstis, daudzmiljonu nācijas. Bet mēs nevaram. Mūsu ir tik maz [šeit palicis], ka pat pensionāri strādā divos darbos.

              Papildus tam visam, no personiskā viedokļa es neatzīstu ne kosmopolītismu, ne multikulturālismu, nedz globalizāciju. To atzīst tikai cilvēki, kas no tā
              a) gūst personīgu labumu
              vai
              b) nezina, neko nav zinājuši un negrib zināt par alternatīvām.

              Es patiešām neredzu nevienu iemeslu, kāpēc gan latviešu nācija nevarētu mierīgi turpināt dzīvot savā zemē netraucēti.
              • Koloniālisms varbūt ir greznība, kuru varētu atļauties tikai lielas valstis, taču to nedrīkstētu atļauties neviena, neatkarīgi no lieluma un relatīvā varas daudzuma. Tas pats par nacionālismu - manuprāt, šo fenomenu mēs ("mēs" vārda vispārīgā nozīmē) pa vēsturisko asi turpinām vilkt līdzi jau daudz pārlieku ilgi, tā vietā, lai kopīgi norakstītu to uz lielo sabiedrības modeļu makulatūras kaudzi, kurā laimīgā kārtā jau ir tikušas izsviestas tādas sistēmas, kā vergturība, vismaz liela daļa teokrātijas utt.

                Kas attiecas uz apgalvojumu, ka kosmopolītismu atzīst tikai vai nu tā, vai cita šauri definēta grupa - es vēlētos dzirdēt Tavu pamatojumu. Protams, ka personisks labums no piederības vispasaules sabiedrībai kāda ar karogu pārklāta ģeopolitiska kakta iedzīvotāju saimes vietā ir, un ir nenoliedzams - brīva informācijas apmaiņa un pārvietošanās, sadarbība bez nacionālistiskā "'mēs' versus 'viņi'" šablona ietekmes utt., taču galvenos plusus es kosmopolītisma shēmā tomēr saskatu progresa veicināšanas sakarā. Ir problēmas, kuras atrisināt var cerēt tikai visa cilvēce kopumā, un ir mērķi, kas var tikt sasniegti tikai šādi.

                Un par "dzīvot savā zemē netraucēti" - kāds naivums. Paliekot nopakaļ vilcienam, tipiskie scenāriji ir vai nu dažāda ātruma pašiznīcība, vai regresija, pēdējam gadījumam atkārtojot amišu vai Tevis paša pieminēto vecticībnieku ainu.
                • Nav tik vienkārši ar tām sistēmām, kas it kā 'izsviestas' vēstures mēslainē. Vergturība, piemēram, nekur nav izsviesta, tikai pielāgota 21. gs., kurā vergo tam, kas maksā. Un tieši tur ir problēmas sakne - absurdā pieņēmumā, ka "mēs esam mazi, mums nav tā, šitā un tā, un tāpēc mums jāpiekāpjas, jārod kompromisi" (un beigās jāasimilējās lielākās nāciju masās, kas galu galā saplūdīs vienotā, brālīgā tautu saimē un komunisma saule būs uzlēkusi.)
                  Ar to kosmopolītisma piekritēju dalījumu pa grupām ir pavisam vienkārši - jo tās ir tieši tās divas argumentācijas, ko parasti šajā sakarā dzirdam. Proti,
                  a)mums nav izvēles, jo [arguments, kā tik visa mums nav un cik labi būs, kad būsim to ieguvuši]
                  b)mums tas ir izdevīgi, jo [argumens + parasti tā proponētājs lieto formu 'jūs', tā cenšoties parādīt, ka arī pārējie no tā iegūs un izvirzot tēzi, ka ieguvums obligāti atsvērs zaudējumus. Vai arī vispār nepieminot to, ka kaut ko nāksies zaudēt. Klasisks piemērs šajā sakarā ir Eiropas Savienība.]

                  Līdz šim ar to kosmopolītismu/multikulturālismu mums ir gājis švaki. Ar 'mums' es šoreiz domāju cilvēci kopumā. Merkele jau visu pateica, bet to var itin labi redzēt, kā skandināvijas valstīs ieceļojuši 'kosmopolīti' pieprasa to un šito, bet pretī dot nevēlas neko. Tikai kačā pravas. Precīzi kā tas vecticībnieks. Diez vai to var nosaukt par progresu..
                  • Mūsdienu darba devēja/ņēmēja attiecības, kaut arī ļoti tālu no simpātiskām, tomēr nekādi nav nodēvējamas par verdzību. Do your homework.

                    Un problēma ir ar pašu valsts aparātu kā tādu. Nāk prātā Andersona "Imagined Communities".
                    • Tā tas ir pārsvarā nišās ar augstu pievienoto vērtība mūsdienu kontekstā - Skype, Google un citās pārsvarā ar IT, medicīnu, farmāciju, inženierzinātnēm saistītās nozarēs. Savukārt zemākas kvalifikācijas nišās bieži vien šīs darba devēja/darba ņēmēja attiecības ir stipri pietuvinātas vergtura un verga attiecībām, kur par neadekvātu samaksu jāstrādā garas stundas. Jā, tālāk to var izķidāt pa daļām, teoretizējot kāpēc viens piekrīt un otrs izmanto šo situāciju, bet realitāte ir tāda, ka ēst gribās un jumtu virs galvas vajag visiem. Basic needs. Tikai senatnē vergturis izmitināja vergus, šobaltdien viņiem par sevi vēl jāspēj parūpēties pašiem.
                      Un, godīgi sakot, atgriežoties pie mana puksta, izrāviens no rajona ir izrāviens no verdzības. Arī objektīvi raugoties.

                      Btw - neesmu lasījis 'Imagined Communities'. Linku iemetīsi slinkajam/aizņemtajam Almaitī?
              • Tāpēc, ka pasaule par mazu vai informācijas aprites ātrums par lielu.
Powered by Sviesta Ciba