| |
[17. Apr 2006|00:36] |
|
Raujoties prom no visādiem pienākumiem, shodien atkal tika mukts prom uz mežu. Pie viena paķerts līdz draugs, kurš mēli izkāris visu ceļu par to priecājās. Mežs bija fantastiski zaļš, salīdzinot ar pilsētas pelēkuma, ka gribējās palikt tur pēc iespējas ilgāk. Sniegs nokusis atstājot tik zaļas sūnas. Pār grāvjiem šur tur bija vēl mānīga plāna ledus kārtiņa, kas apmānija manu draugu, kurš ar pamatīgu izbīli iekrita aukstajā ūdeni. Taču tas viņam nekaitēja nemaz, viņš vēl pēc tam padzērās sniegūdeni no tā grāvja. Bet es, tēlodama gudreli, pār grāvi tiku, pārrāpdamās pa nokritushu koka stumbru. Tomēr tas nesaudzēja mani no pārdzīvojumiem, ar vienu kāju iekāpjot slapjās sūnās līdz ceļiem un atpakaļceļā otru iemērcot ūdenī, lecot pāri grāvim. Tad tāda ar slapjām kājām gandrīz līdz ceļiem un netīru dubļainu sānu, kuru ieguvu uzkāpjot un nogāžoties uz slidīga stumbra, turēdamās draugam pie siksnas, pa ceļa maliņu devos mājās. Visas mašīnas, ieraugot mani samazināja ātrumu, viena pat apstājās un tur sēdošais onka skatījās uz mani ieplestām acīm, bet es tik smaidīju un smējos, un ik uz soļa jutu, kā man kedās žļerkst ūdens,,, |
|
|
