Mans princis tajā zirgā baltajā (vai kāds nu viņam tas transportlīdzeklis ir) kā Oziriss saraustīts gabaliņos un izmētāts pa visām malām un galiem, un man pienākas būt Izīdai un viņu meklēt un likt kopā. Iet kā ar sēņu kurvīti, iekārtu elkonī, pieskāriens no viena, no otra, nepietiek, nepietiek taču, vēl pie līmes neķerties. Vajag visu, un tieši tāpēc varbūt, ka tajā visā slēpjas nekas.