Gāju mainīt pasi. Ar lielām mokām atradu vajadzīgo priekšpilsētas migrācijas daļu, atradu fotogrāfu, nostājos rindā. Pienāk mana kārta. Mani nosēdina fotogrāfs ļoti nedabīgā pozā un nepārtraukti runā visādas muļķības, kas mani smīdina. Viņš krietnas piecas minūtes grābstās gar manām krūtīm kārtodams manas kaklarotas un pats par to nežēlīgi uzjautrinās. Viņš nobildē mani divas reizes. Vienu smaidīgu un otru ne. Viņš uzdāvina man čeras kopijas ar smaidīgajām bildēm par velti, jo mans smaids esot tā kā holivudā un vēl pie tam apjautājās, vai es gadījumā uz turieni netaisos braukt. Tā kā nav pārliecības, vai inspektorei patiks smaidīgās bildes, eju stāvēt rindā ar veco pasi rokā un astoņām fotogrāfijām. Rinda ir lieal un gara. Nav skadrības, kas īsti ir pēdējais pirms manis. Toties jaunieši, kas atnāca pēc manis bija noskaidrojuši, kas stāv rindā pirms viņiem. Divi puiši un viena meitene. Abi puiši man metās virsū ar komentāriem un jautājumiem, vēlēdamies mani izklaidēt, jo garlaicība manā sejā lasāma kā grāmatā. Bet viņi manām acīm izskatījās kā mazgadīgi kautrīgi jaunekļi, kas neveikli mēģina virzīt sarunu. tā kā es pārbīdos lēnām pa uzgaidāmo telpu, jaunieši man seko. Līdz viens no viņiem palūdz manu veco pasi - neko ļaunu nedomādama iedodu, jo zinu, ka manu uzvārdu ar pirmo reizi acerēties neviens nevar, viņš to kārtīgi izpēta. Tikmēr viņa drauģelis komentē, ka puisim vienkārši nav drosmes paprasīt manu telefona numuru. Īpaši nepievērsdama viņiem uzmanību, nokārtoju savas darīšanas un dodos mājup, un, lūk, jaunietis jau ir sameklējis mani draugos, uzaicinājis un paprasījis, kad man jāiet pēc pases.