Sen jau bija doma vēlreiz noskatīties šo lielisko filmu, kuru redzēju vienu reizi ļoti sen bērna vecumā pa televīzoru, tā kā var droši teikt, ka pavisam neredzēju. Kā reizi talkā nāca par grašiem pasūtītais dvd (tnx goes to Mxz), un kvalitatīva skatīšanās varēja notikt. Sakarā ar šo filmu viens smieklīgs offtopic atgadījums - toreiz, kad viņa iznāca, biju gājis uz nomu "iznomāt", kā es nominiecei lūdzu, "Jātnieku bez Galvas". Man iedeva kaseti, ar visu vāciņu, kurš bija izturēts precīzi Bērtona filmas stilā, ar uzrakstu "Leģenda par Jātnieku bez Galvas". Priecīgs atnācu mājās, ieliku kaseti VHS atskaņotājā, un ko es redzu? Piekrāpa! "Sleepy Hollow" vietā man iedeva "The Legend of Sleepy Hollow", kas nebija gluži tas pats. Patiesībā, nemaz ne tas pats. Tā notika mana pirmā iepazīšanās ar lielo grāvēju lētiem TV pakaļdarinājumiem un viltīgiem mārketinga trikiem, bet mācība bija gūta, un no "Asteroīdiem", kurus man nākamajā reizē mēģināja iebarot kā "Armagedonu-2", es atteicos. Bet tas tā, atmiņas.
Šeit viss ir pa īstam. Kas mani visvairāk fascinē Bērtona filmās, ir viņa vēlme jebkuru savu projektu pārvērst par pasaku, precīzāk - par baisu pasaku. "Baisuma" līmenis ir atkarīgs no izejmateriāla - tā Betmens (īpaši jau tas, kurš Atgriežas) ir baisa komiksa ekranizācija (tātad - pasaka), "Edward Scissorhands" ir baisa skumjā pasaka, "Mars Attacks!" ir baisa satīriskā pasaka, "Planet of the Apes" ir baisa sviestainā nākotnes pasaka, "Big Fish" ir baisa sentimentālā pasaka, bet biogrāfiskā "Ed Wood" - baisa groteskā biogrāfiskā pasaka. Un pasakiet vēl, ka tas nav tā - visas Bērnona filmas atšķir tieši šis "pasakas" elements, un vēl mazlietiņ kripatiņa šī te radošā neprāta, "baisuma". Neprasiet paskaidrot, to var tikai izjust pašam.
Tā arī šeit Bērtons neslikti uzdancoja džigu uz Vašingtona Īrvinga stāsta atliekām, pieaicinot par scenārija autoru Endrjū Kevinu Vokeru (Andrew Kevin Walker, "Se7en", "8mm", "The Game/Fight Club" (uncredited) anyone?). Rezultāts bija paredzams - būtībā vienkāršais stāstiņš pārvērtās par mistisku trilleri ar jūrnieku mezglā savērptu sižetu, sazvērestībām un slepkavībām. Īrvinga stāsts nav lasīts, bet, manuprāt, tā pat ir interesantāk - ar slepkavībām & stuff. Runājot par pēdējām - pēc sestās aizripojušās galvas nācās pārbaudīt DVD kastīti, un tiešām - reitings bija R. Stingrs R, jāsaka, jo galvas ripo, kā kāposti katlā lādzīgai saimniecei, kura pie tam vēl arī ar tomātu mērci neskopojas.
Un mežs, nē - Mežs! Bērtona filmas vienmēr atšķīrušās ar ideālu, līdz sīkumiem pārdomātu vizuālo sniegumu, un šeit tas ir savā pašā virsotnē. Bērtons radīja pašu baisāko "Baiso mežu", kāds redzēts, salīdzinājumā ar kuru Šjamalana mežs ar visu ciemu tāds biezāks krūmājs vien ir. Nekad, nekad dzīvē es tajā Bērtona mežā iekšā neietu, lai arī uztaisīts viņš ir tik skaisti, ka ne acis neatraut. Viss pārējais, starp citu, arī - ainavas kā no kāda pasaulesslavena mākslinieka planšetēm nākušas, par vienkāršām dekorācijām to visu saukt es kategoriski atsakos. Tā būtu dekoratoru darba nonicināšana.
Šim visam pievienojam klāt Džoniju Depu, kurš, kā jau parasti, lomā ieliek sevi visu (un vēl mazliet), Kristīnu Riččī pavisam neierastā tēlā, kosmisko vaboļu eksterminātoru Kasperu Van Dīnu un pat Sarumanu (Kristofers Lī) ar viņa pretinieku Senatoru Palpatīnu (Jens Makdarmids) - praktiski dream team. Nu un Vokens, protams, kur tad bez viņa.
Un kas tur tik baiss fonā skan? Mūzika? Bet protams, ka Denijs Elfmans, Bērtona štata komponists, kurš arī šeit pacentās uz goda - mūzika biedē, uzdzen šermuļus un to dzirdot, pa muguru skrien skudriņas valrieksta lielumā. Tieši tas, kas vajadzīgs.
Kopumā ļoti, ļoti stingrs kostimētais mistiskais trilleris, ehm, es gribēju teikt - Baisa baisa pasaka pieaugušajiem. Ja kāds vēl nav redzējis - šī kļūda ir steigšus jālabo.

ps. Un kā vienmēr, nepaveicās vien Rejam Pārkam (Ray Park) - daudzkārtējam Lielbritānijas kung-fu čempionam, kaskadierim, Dartam Molam un Krupim no "X-Men". Lielākā daļa auditorijas droši vien joprojām uzskata, ka veiklais jātnieks tiešām bija Kristofers Vokens, lai gan jātnieka lomu patiesībā tēloja divi cilvēki - Vokens bija tā "seja", bet Pārks - viss pārējais.