Man vakar tiešām gribējās raudāt, jo nebiju Rammstein koncertā. Bet tā sasodītā krīze TĀ sit pa maciņu. Diemžēl bija citas prioritātes. Bet, gan jau pārdzīvošu.

Vispār, šodien secināju, ka daudzi cilvēki dzīvo nākotnē - tur taču viss ir labāk. Es jau nesaku, ka tas ir slikti, bet tādējādi mēs neizmantojam visas iespējas, kuras mums tiek dotas šodien. Pati sevi arī bieži pieķeru pie domas, ka tad, kad man būs dzīvoklis Vecrīgā, mans sapņu darbs, pasaule būs skaista skaista un man nebūs problēmu piecelties pat 6.30 no rīta, jo ES TAČU MĪLU DZĪVOT!!! Nē,es jau arī tagad mīlu dzīvi, kopumā jau cenšos būt optimiste, bet nu, nav man ne dzīvokļa Vecrīgā, ne darba. Normāla visdusmēra studente :D Un varbūt tās nemaz nav īstās lietas, kuras vajadzīgais manai laimei - es tiešām nezinu. Bet es zinu, ka tās pamatīgi atvieglotu manu dzīvi.

Es gribu uz labu teātra izrādi. Es gribu izlasīt kādu satriecošu grāmatu. Es gribu uz kādu sirdi plosošu un aizkustinošu koncertu. Es gribu...