|
December 27th, 2005
12:36 pm Dažas dienas biju izkritusi no Cibas. Un vai tad kaut kas mainīās??? Ja nu vienīgi tas, ka kātējo reizi bija iespēja saskaitīt līdz desmit un atpakaļ un saprast, ka draugu man nav. Ir ļoti mīļi bijušie kolēģi, ir dikti jaukas paziņas, ir nejauši iepazīti cilvēki, kurus patiess prieks pirmssvētku dienā satikt uz ielas, bet... Draugu man nav... Jo man viņu netrūkst, pat tad, kad viņu nav - ne līdzās, ne blakus, ne mājās atvilktnītē...
|
Comments:
From: | dzeina |
Date: | December 27th, 2005 - 12:41 pm |
---|
| | | (Link) |
|
Varbūt Tev ar sevi pietiek?
Nez vai:) Pašpietiekamība nedraud:)) Vai gan cita dēļ es te tik daudz laika pavadītu... Bet tādu draugu, kā grāmatās raksta un filmās rāda, tādu man nav...
From: | astora |
Date: | December 27th, 2005 - 06:38 pm |
---|
| | iz manas dzīves | (Link) |
|
nuu.. man no dzīves ir reāla situācija - palīdzēju draudzenei, glābjot to naktī ap diviem, braucot šai pakaļ ar taksi, jo šī apdzērusies nezināja kur atrodas. Aizvedu mājās, visu nokārtoju, labu rēķinu samaksājot arī par taksi. Tas nebija neilgi pirms Ziemassvētkiem. REzultāts?? Viņa pat neapsveica mani vārdadienā, atsūtot kaut vienu sms. Vispār neko, it kā manis nebūtu. Cita draudzene bija pūlējusies mani sazvanīt un atvainojās, ka tik vēlu, jo bija laukos, bet viņa mani neaizmirsa. Daži apsveica nākamajā dienā, kas nevarēja 24. Secinājumi ir divi - nepateicība ir pasaules alga un sev svarīgā dienā atceries, kas ir un kas nav draugi. Izrādās, ka biju sajaukusi paviršus paziņas ar labiem draugiem un labāko draudzeni ar paviršu paziņu, arī tā gadās... DIEMŽĒL... |
|
|
Sviesta Ciba |