Divdesmitseptiņnovembriskie vērojumi un secinājumi.

* Pavizinājos ar jauno trolejbusu. 4. trolejbuss ar VADĪTĀJU - KONDUKTORU!!!!!!!!! Bez komentāriem. :D Turklāt trolejbusam nepatīkami švīkst durvis.

* Beidzot saņēmos un devos meklēt kaut ko jaunu un uzvelkamu. Īsāk sakot - devos iepirkties. Pēc pāris stundu blandīšanās iepirkta bija vien.. ne pārāk aristokrātiska rūtiņu kladīte. Ko tā? Gāju ar domu, ka nav jāpērk tas, kas patīk, bet tas, ko vajag. Tad nu par katru "vaaai, cik glīši!" padomāju, vai man to maz vajag. Izrādās, ka nevajag. Naudu taču var tērēt savādāk - lietderīgāk. Un tomēr - būs otrā tūre. Pārmaiņas pēc vajag.

*Otrdienās nav nekas skaistāks par uz galda izlijušu kocentrēto sērskābīti, hih.

* Ja ir, piemēram, problēmas ar muguru, tad sāc novērtēt visai pierastu parādību - pāriešanu pozīcijās. Kaut vai to, cik labi mugura sajūtas, kad pēc pāris minūšu stāvēšanas pieturā sagaidi savu transportu un piezemējies kādā krēslā. Vispār - jebkura pāriešana no guļus-sēdus-stāvus pozīcijas var vērsties tīkama.

* Ekskuzī vīriņš tomēr tāds ekskuzīgi mīlīgs. Nav ne jausmas, kā dabūjis zināt!

* Ja ir kaut kas, ko ļoti, ļoti [nevis tikai ļoti] neciešu cilvēkbērnos, tad tā noteikti ir divkosība. Pilnīgi garām un no manis jaukumu nedabūt.

* Audzēšu saldētavā ziedus. Nav nemaz tik sarežģīti! [ar to domāju to, ka teorētiskā puse ir visai vienkārši izdomājama]

* Vairs nevilkšu to zaļo jaku. Gan izskatos, gan arī sajūtos kā tāda, teiksim. Imantas krievene.

* Divdesmitseptiņnovembriskais tāds pļāpīgs sagadījies.

* Nemāku mehāniskajam zīmulim ielikt serdīti. Jausmas nav, kā tas tomēr izdevās - kaut ko paskrūvēju, kaut ko pajaucu.. šķiet, ka strādā..