| |
[27. Mar 2006|12:28] |
Šonakt sapnī biju nikna, nejēgā dusmīga un kā galīgi aptrakusi bļaustījos un lādējos. Bet tā nebija tāda vienkārša neorganizēta dusmu izgāšana, drīzāk tāds auksts, griezīgs naids, tāds, ka jūti, kā muskuļi saspringst un rokas savelkas dūrēs, nagiem iecērtoties delnās.
Es pateicu visu, visu kas tobrīd bija man sakāms - vēsi un nicinoši, un apbrīnojami mierīgi.
Sapņojot, skatījos uz sevi no malas un sajutu šo naidu sevī, kaut kur dziļi slēpjamies un mutuļojot.
Dīvainākais jau ir tas, ka nekad nespētu sevi iedomāties šādā situācijā. Tajā visā bija kaut kas nepatīkams un neērts - skatīties uz sevi, uz savas rīcības varbūtību, kaut arī šķietami neiespējamu,,,
Manas dusmas vienmēr vēršas pret mani pašu, nevis pret citiem,,, |
|
|
