Rīts. Kad izslēdzu gaismu, ausa saule. Pēkšņā pārejā no gaismas uz dienasgaismu pirmajā brīdī likās, ka ārā ir vēl nakts. Un es nobijos un pārvilku segu pār galvu. Ļoti nepatīk skatīties uz stiklotajām durvīm, kas ir tieši pretī manai gultai. Katru nakti, izslēdzot gaismu, liekas, ka kāds pienāks pie tām un skatīsies, skatīsies un spiedīsies pret to stiklu. Un es neskatos.
Kad izlīdu no segas apakšas, ieraudzīju, ka patiesībā ir rīts. Ārā ir klusums un putni. Un atkal bija tā nodevīgā sajūta, ka nevaru celties un iet ārā, kaut kur prom un skatīties, kā lec saule. Kāpēc nevaru? Nezinu.
Maijs...iešāvās prātā. Tāpēc tie putni. Un saullēkts agri no rīta. Maija naktis. Izgaršoju, kā tas skan. Naktis, kurās aiz siltumnīcas Ziedonī uzzied maijpuķītes. Siltās naktis. Zinu. Neeju laukā, jo man vēl nav beigusies ziema. Neesmu pamanījusi. Ja man teiktu, ka ārā auksts, es uzvilktu zābakus un aptītu šalli. Auksts taču. Tuvākos gadus tā ziema arī nebeigsies. Ērti ir norakties darbos, ērti ir apglabāt citus zem dažādiem darbiem. Kalpot sasodītajam pasaules mehānismam. Celties, lai ietu uz darbu, vakarā aizmigt, lai no rīta celtos un ietu uz darbu. Kursa darbi, eksāmeni. Esmu tik ļoti dusmīga. Esmu tik ļoti neko neizdarījusi un nespējīga darīt. Kāpēc, kāpēc tas viss? Un tā nekad- ne maijs, ne jūnijs. Ziema. Bērna bezrūpību, bērna vienkāršību, bērnam to
kas ir ārā, kur beigusies ziema
kas šorīt likās tik aktuāli