| no vestules |
[30. Jul 2004|12:35] |
Agrāk atšķirtības dienas man bija vienas vienīgas mokošas gaidas. Tagad es vairs negaidu. Man pietiek ar iepriekšējās tikšanās reizes mazumiņu, ar jāņtārpiņa lākturīti. Es to kā dažkārt vasaras naktī piestiprinu pie kleitas krūtīm un eju tumsā pati ar savu gaismiņu. Tas turas stingri. Tad, kad šķiet, ka esmu to pazaudējusi, atrodu pavisam citur, uz otra pleca. Nevajag tikai nest jāņtārpiņu izstabā pie lampas. Tad tas pārvēršas par necilu kāpuru. Un citi brīnās un nevar saprast, ka tāds parasts kāpurs palīdzējis īsināt nakts tumsas vientulību. Ja nu būtu vismaz tauriņš vai putns. Tikai nevajag nest istabā...
1966.gada 21.jūnijā
R.Ezera |
|
|
