| Ne jau aiz brīvas gribas. |
[Jun. 26th, 2009|03:35 am] |
| [ | dazzle |
| | Kafija piedzirdīja jēgu. | ] |
Kaķi, sarijušies jāņu zāles, ko omīte noplūca un ielika virtuves galda vazē, jau no paša rīta neliek man mieru. No rīta korķēja viens, tagad otrs. Tas saucās labrīt, un viņiem beidzās ar jāņu zāļu izmešanu musorā. Un vēl viņi noteikti gribēja teikt: mēs tevi mīlam. Vismaz man ir pamatotas aizdomas, ka viņi tā gribēja teikt, jo viņu šmuci savācu bez liekas kurnēšanas. Arī sava suņa sirds pēdējos izlēcienus uz tepiķa vai parketa es piecietu un ar kādu centību pie tam, kaut gan jau tad tas nāca par vēlu, jo kopš 7 gadu vecuma, kad es kādreiz tā vietā, lai pasniegtu zariņu ar ko nomizot viņu par blēņām, iedevu kārtīgu pagali, viņu mīlēju kā dažkārt krievs savu sievu: ar nevērīgu mīlestību un centīgu mizošanu. Pēdējo gadu vairs nebija jēga ieriebt dievam, tāpēc burtiskā nozīmē es rūpējos par to, lai viņa galva redzētu nevis paša sānus, bet ceļu, pa kuru jāiet pēdējās suņa gaitās. Viņam tā arī neapstājās sirds, humānais cilvēks tai palīdzēja. Visvairāk viņam traucēja cilvēka griba. Katru reizi, kad vedām viņu savlaicīgi pie ārsta, atgriežoties mājās bija jāsecina, ka pēkšņi viņš vairs negrib dzīvot. Tagad es noteikti neatļaujos teikt, ka mēs viņam palīdzējām vai pat glābām no sliktākā.
Ja viņa tagad būtu, tad būtu ar ko parunāt...it sevišķi šajā naktī. Kaķi diemžēl, un tā vienmēr, ir pietiekami aizņemti ar sevi, ar sava ego izkopšanu līdz pēdējai kaķiskuma spalvai. Bet cigaretes - nu tās aiz izmisuma tiek piesūcinātas ar to, kas mums tik dārgs līdz pēdējam elpas vilcienam. Laiks. Es atkal eju ziedot savam neesošajam draugam kārtējās piecas minūtes no sava laika un sava mūža. |
|
|
