čīkstuļa pieraksti

šodien sajutu to saldskābo jaunības garšu laikam. ir tāda sajūta, ka nevienas sāpes nekad nebūs sāpīgākas kā tagad, neviens kārtējais bezjēdzīgais vakars tik iespējami izšķirošs kā tagad.. visās tajās gaudās par jaunatni noteikti ir kāda daļa taisnības (droši vien, ka liela daļa), bet vai tad tā nav bijis vienmēr? un es vienmēr gribu šādu sajūtu, nu, ka varētu pasauli mainīt. kad vēl priekšā nav paspējušas sabūvēties aizsargsienas, kad visas emocijas vēl svaigas un īsti nezini, kā ar tām tikt galā - kliegt, skriet ar galvu sienā vai meditēt.. emocijas vēl nav notrulinājušās, viss liekas tik spilgts un.. nu, kā uguņošana, tik tiešām. gan prieks, gan dusmas ir galējas. kad "man nav ko vilkt" ir patiesa traģēdija, pumpa ir katastrofa un slikts matu griezums attaisnojums nedēļas dzīvošanai mucā. kad viss trakais liekas nepieciešams, un vienīgais attaisnojums ir, ka jauns taču esi tikai vienreiz. pasaule pie kājām un tajā pašā laikā dumpis pret pasauli, kura nesaprot. tik skaisti. negribētos to pazaudēt. vismaz daļu no tā.