tava · bilde*

ko es vispār cenšos paskaidrot es šodien esmu noguris no riekstiem un jau publikai es atsakos lietot šo vārdu bet aiz abiem vaigiem pilns ar kamoliem tad jau labi ka es esmu tāds stārs cik vecs kā ļeniņa krūšu tēls pie manām druvīm es apcūrāju kaimiņiem suni un tagad tas skrien zaļās liesmās mēģini trāpīt no astotā stāva ar skārdenes šķembu ķekarbumbas krītošai ēnai un tu sapratīsi ka dzīve ir nežēlīga un ka nakts aizsegā lauvas uzbrūk ziloņiem lai gan pa dienu tie izskatās cēli un neuzvarami ja vēl izrādīsies ka arī degunradzīem kāds uzbrūk izņemot sociologus kas iešauj trankvilu nozāģē raga galu ieurbja raidītāju un palaiž ja vēl degunradžiem izrādīsies kāds var nodarīt pāri tad manas ekzistencs pamati būs saļodzīti jo kur tad lai es glabāju savas mūžigās dzīvošanas ideju kādā tēlu bankā lai es atstājos un kur lai es pats nogrūžos tas taču ir bezsirdīgi ka visi ir tik nežēlīgi es jau desu atmetu ēst kad biju 15 bet tagad vēl visiem mazos svinakronišūs dala pamatskolas pirmajā solā un tagad es grimstu savās sālās asarugāzēs un daudzas manas meitenes ir plikas uz pupainas tagad ir tikai divas iespējas kā uzdurties uz pīķiem kāraviem dāmām un valetiem būšu pieredzējis to kaunu un atliks tikai klusībā purkšķināt klausīties atbalsīs gūtmaņa arlā ak dievs cik tas tālu uno eiropas intelektuālā centra it sevišķi liakā kad nav lēto reisu pa gaisu tagad būs jāmeklē nemākslinieki bet visi pārēji izdēdējuši un van goga stail cik akceptēti tik vien tā prieka kā šifts turp un atpkaļ apmierināti pieni un daudzslāņaini nemierīgi ūdeņi es grimstus avās sļozās un tas visiem ir pie vienas vietas kaut nu tur izaugtu kaut ikas ēdams vai impportējams pazemes valstība vienmēr ir vaļā līdz brīdim kad pirmais apglabātas... pagaidi rekur timotija pelni riņķo pa orbītu un treicas ar uzgriežņiem un ventiļiem ietriecas satelīt'aun pazūt viena programma divi terorisma draugi pagājušies vienu pakāpienu uz augšu un notiek tāada atsvešīnāšanās ka rodas jauna rase un es vairs nepazīstu tevi turbānā bet tev zem zoba iemontēta granāta cik patagoniski un drošsirdīgi es nolieku galvu uz pakaiša un klausos kā tālumā rīb planētas iebiedētas savā satīrā un gaismas paviljons ir izsēts un nepiedalās niekalbīgās sarunās par
lopiņiem stāmerienes stacijā es esmu šovakar šovinists bet man to piedos pamatprincips neatkāpties no tramplīna malas par pieciem centimetriem un tas manas augšējās iespējas uzlabos kā uzlabojas pakausis kas atsitas bet pats nirējs tikai noraustas divi metri iegrime un dzenskrūve ir vaļā kā burbuļūdens spainīti čalo es atnācu pie tevis ar ermoņiku vaļā