~Otrais dublis~

Šodien es pārāk viegli kļūstu nervoza, pārāk atklāti izrādu nepamierinātību, pārāk vienkārši respondēju uz emocionālajiem 'kairinātājiem'. Tik vienkārši, kā glāzīti dusmās sašķaidīt vai 'uzmest lūpu' bez iespējas uz kompromisu. Tā gan ne, bet varētu. Spītīgā ietiepībā saku, ka tas ir pilnmēness Aunā. Tāpēc tā rakstura stingrība, noteiktība, kas robežojas ar stūrgalvību. "Bitchy", angļi saka, bet es saku - pilnmēness.

Nekādas rudens depresijas. Vispār šis ir pirmais gads, kopš uzskatu, ka man tādas nav. Bērnībā arī nebija, vai arī nebiju paspējusi to pievienot savai definīciju 'vācelītei'. Atceros, kā pirmo reizi ieraudzīju melniem burtiem TV ekrānā attēloto "depresija" ar izteiksmīgu terminu skaidrojošu ievadu. Raudoša sieviete izmisumā metās cauri lielu logu rūtīm. Deviņdesmito sākums laikam bija, un toreiz viņi mācēja parādīt spilgti, bet nekvalitatīvi. Kopš tā laika man bija bail no slimības 'depresija', jo es skaidri zināju, ka negribu izlekt pa logu. Bet, ja Tu esi saslimis, neko darīt - jālec!

Vēlākos gados, kad parādījās 'tīnīšu vētrasputnu' rudens depresijas, tās ievilkās arī ziemā, pavasarī un nedaudz vasarā. Tā teikt, sezonalitātei tur nebija noteicošais raksturs.


VĒSAIS DZEJOLIS.
kādas apspriešanas sakarā

Mūsu dvēselēs polāra ziema
un es pat negribu iemācīt tev
kā to pārlaist
šo polāro ziemu
ņem kaut vai lāsteku skaliņus šķel

Mēs esam tīnīšu vētrasputni
izteicam vārdos ko viņi ar frizūrām
nemeklē kvēlošas oglītes skatienā
nemeklē siltumu gaišajā glazūrā

Neaplauz zobus pret ledaino skaistumu
nemeklē Arktikā remdenu ūdeni
klausies tik vēso un ritmisko mūziku
uztraukties vajadzēja rudenī
/K.Elsbergs/