| Oct. 16th, 2009 10:09 pm ne jau no tevis es bēgu
ne no izaugušiem dēliem, mirušām čūskām
pat ne no lēni kalstošiem ozoliem
šī zeme ir svēta
un svēta ir zeme otrpus jūrai
kamēr būs pastkastītes
tāluma izsalkušas
tikmēr būs vēstules
kamēr būs klejotāji
tikmēr būs palicēji
uguns ir viņu rokās, lai uguns paliek pie viņiem
un kad dzirkstelēm aplipuši atbrauks ciemos
visplatākajos bulvāros nepaiet garām
brīvprātīgi trimdinieki tik jocīgi
cik šīm sāpēm jābūt liekulīgām
un cik tomēr tās īstas
zini, vēl šodien man lauzīti svešādi teica
tu esi latviete, pastāsti man par čaku
vārdi uzreiz sprūst rīklē. kādu brīdi tu smoc.
jā, viņa sirds visa vienuviet
tomēr tik daudzas izmētātas it visur
gribēt aizsniegt pēc iespējas vairāk
kāda izšķērdība, kāds naivums, kāda gļēvulība
mana tauta ir sprīdīšu tauta
manai tautai reizēm ne drusku nav kauna
saules apdalīta, cenšas un atkal jau nemāk būt silta
mana zeme, piesūkusies rupjmaizes dvašu
bērzu sulas, īssvārku drostaliņu klusās ilgas
samīdīta, vējiņsapūsta, kūlas dedzināta
spītīgi turpina dīdzināt asaras raspodos un paparžu ziedus
neizdzēšama plūst cauri
ik vārdam, kas izskan jebkurā pasaules malā
ne jau no viņas es bēgu
viss ir vienkāršāk, daudz vienkāršāk
dažām dvēselēm par kareivjiem jābūt
kamēr citas ir mūžīgi dezertieri. Leave a comment    |
