Zaļā vārna ir un paliek zaļā vārna

Laikiem ejot un maninoties. Man tomēr nez kāpēc vienmēr ir paticies par sevi domāt kā par nedaudz dumpinieku. Tādu kādam vēlējos mazajās dienās līdzināties, kad rādīja filmas par 50 gadu rock n roll paaudzi. Kad bija kārtīgie pēc priekšrakstiem sekojošie cilvēki, bet vienmēr otrā galā bija tie jaunieši, kas saprata, ka dzīve tomēr ir nevis karjera un sekošana jau iepriekš noliktām taciņām. Bet tomēr rock n rolls un prieks, balīte, izklaide. Doma ,ka Tu dzīvo sev nevis sabiedrībai. Un līz ar to arī pakļauj sabiedrību sev. Tā nu es maz būdams no tā kaut kā centos iedvesmoties un vairāk vai mazāk vienmēr esmu darījis visu pēc sava prāta tendencēm un vēlmēm, un vienmēr paļāvies mazliet uz izjūtām un emocījām, nevis uz racionālo un pārbaudāmo. Racionālais un pārbaudītais vienmer bijis tikai kā tāds references punkts. Tā sacīt pārbaudīts un zināms, bet tagad ar to visu izdarīsim kaut ko pēc sava prāta. Bet tas viss kaut kā mainījās. Un pamazām esmu ieslidzis tādā izteiktā mietpilsonismā, kad vairs necenšos izaicināt vidi sev apkārt, bet tikai pielāgoties viņai. Citējot nesen dzirdēto - parasts kā kļavu lapa.
Bet tā doma, ka man vienmēr ir paticis būt dumpinieciskam pret to,kas notiek apkārt un paust par to viedokli. Problēma rodas tajā, ka izaugot tas paliek sarežģītāk un neintresantāk, jo es redzu tikai kādus trīs veidus kā vari būt dumpinieks. Jo man liekas,ka šis vārds tiek izvazāts mazliet nepareizi. Visi ir tādi dumpinieki, tādi pret sistēmas cīnītāji,ka maz neliekas. Bet man liekas,ka tas ir vairāk idiotisms un pašapmāns. Zem sadaļas idots iekrīt tie,kas pīpē zāli, dzīvo zem minimālās algas un saka, ka ir dumpinieki, jo neko sakarīgāku savai rīcībai par attaisnojumu izdarīt nemāk, un dumpinieks nav arī tas, kas kliedzot esmu pret kapitālismu met ķieģeli LB veikalā un nes prom stiprināto četridesmit grādīgo minerāl ūdeni. Tas ir vēl viens idiots, kurš uzskata,ka krimināla rīcība ir dumpinieciskuma izpausme. Kā arī visi mākslinieki, kuri tādi nav, bet par tādiem izliekas, un pseido bohēmisti, kas vienkārši ir izgāzušies savā dzīvē. Bet pauž to par alternatīvu dzīves veidu un cīņu pret sistēmu. Un tajā sakaitā iekrīt mazais dzēruma huligānisms, pēc kura tiek uzvilkta šlipsīte un došanās pārcilāt papīrus. Nu tāda liela pretruna tajā visā slēpjas manās acīs.
Lūk dumpinieks ir cilvēks, kas apkārt valdošo likumu un normu vidū spēj ieviest savus noteikumus un sekot viņiem, izdarīt pats savas izvēles, un ja nu kādam tas nepatīk, tad viņi var iet un ieskriet ar galvu sienā reizes divas vai trīs. Nu lūk, un kaut kā man vienmēr ir paticies dzīvot pēc sava prāta, kas laikam zināmā mērē ir arī attīstījis to,ka esmu egoists. Vai vismaz man liekas,ka es tāds esmu. Bet ne par to ir stāsts.
Tātad pirmā grupa manās acīs ir tiešām talantīgi cilvēki,kas spēj savu talantu pasniegt tādā veidā kā neviens cits. Uzskatāms piemēr Lauris Reiniks man liekas,ka neviens cits nevar būt uz TV ekrāna tāds neizdevies humorists kā viņš. Bet nopietnāk domājot tie tiešām ir aktieri, mūziķī, mākslinieki utt. Kas ar savu kreativitāti un to,ko viņi rada rada sev pievienoto vērtību, ko neviens nevar aizstāt. Un par ko cilvēki ir gatavi maksāt tieši viņiem un nevienam citam. Tādējādi arī nodrošinot, to,ka ir viņš un viņš dara kā viņam patīk, un to neviens nevar aizstāt vai izslēgt. Līdz ar to veidojas dumpinieka princisps un savi noteikumi.
Otrā kategorījā man gribās likt tādus cilvēksu, ko laikam frobes sauc par top 500. Tie ir cilēki,kas ir radījuši savas impērijas , savas nozares. Un liek valstīm, valdībām, un neskaitāmiem indivīdiem dzīvot pēc viņu radītajiem noteikumiem. Tādējādi viņi ir ļaujās un uzdrošinās to,ko citi neuzdrošinās un dara,kas pie visiem velniem viņiem patīk. Kas laikam manās acīs arī ir dumpinieks. Laikam jau viņus parasti šādā kategorijā cilvēki neliek. Bet nu te es vairāk domāju par tendenci,ko tu dari, kā tu dari un kur tu nonāc.
Trešā daļa laikam ir tie cilvēki, kuri vienkārši dara,ko grib, zinot ,ka labumu no tā varbūt pat arī negūs. Grūti pateikt, laikam jau saukšu tos par afēristiem un avantūristiem, kas kaut kam ļaujās, provocē un izaicina, lai tas ir ceļojums, vai piedzīvojums, vai kas cits.
Lūk visa šī kopuma rezultātā esmu secinājis, ka dumpiniekam pieaugušā vecumā ir grūti būt. Labi, katrā ziņā tās ir manas dzīves pārdomas, jo uzvelkot lilo zēnu bikses, laikam vairs tīņā dumpinieciskums cauri neiet. Un man pašām fall in line kaut kā galīgi nevilina. Līdz ar jāmaina domāšana un kādās kategorijās tā tiek veidota. Vismaz tas tā subjektīvas pārdomas uz pārsis dienām. Tā rezultātā esmu šomēnes nolēmis, likt pie malas visas lietas,kas nav manas darba lietas. Un tātad pievērsties mazliet savai muzicēšanai ar domu, vai man to maz vajag. Paņemt līdz ar to mēnesi brīvu no visas mūzicēšanas. Labi no grupas darbības ar mani, ja var tā izteikties. Un vēl esmu nolēmis šomēnesi arī nelietot alkaholiskus dzērienus. Labi tiek paredzēti divi svinīgi izņēmumi, un koncerts Limp Bizkit, kur nu nedrīkst bez alus būt. Bet visā visumā šis man ir pārdomu mēnesis. Nu katrā ziņā kaut kas briest manā galvā vai tas izbriedīs tas jau ir cits jautājums.