as i dream about movies they won't make of me when i'm dead -

nei, feministu literatūra nav priekš manis. pat bovuāras laikos, manuprāt, ar žanu polu viņa brutāli flirtēja, varbūt tādā izsmalcināti inteliģentā veidā, bet tomēr, sēdēja tak un skatījās lielām acīm. šodien, par ko gan šodien vispār varētu čīkstēt? tā ir sievietes izvēle būt seksuālam objektam, viņa ne vienmēr var pati izvēlēties par tādu būt, bet pilnīgi vienmēr- nebūt.

pie tam, es no lejas skatos tieši uz večiem, nu ir viņi labie režisori, labie autori, labie analītiķi (..). mjā, katrs kurš freids pateiks, ko nozīmē mana pieķeršanās augstiem papēžiem. galīgi negribu izkarot lielāku sievietes lomu, gribu darīt tā, kā tikai vīrieši var, un šai gadījumā mana dārgā teresa de lauretis pati ar savu grāmatu man kārtīgi saklapētu pa galvu. brīžiem interesanti, jā, bet ja viņa tās sievietes tur nepītu iekšā, kas vispār ir tā abstraktā apspiestā sieviete? atkal pie bovuāras, cik nu tāl izbūros cauri, viņa taču pati secina, ka sieviete izvēlējās savu lomu, neesot minoritāte, neesot vārgāka, viņa pati atbalstīja sevis nolikšanu sieviešplauktiņā.

bērnībā nespēlējos ne ar mašīnām, ne tikai ekskluzīvi puikām (jo man ne vienmēr deva tādu iespēju), ne kariņos. a tagad gribu. vienkāršāk. jautrāk. mazāk vipendronu. bet vispār, tās dzimumu robežas taču tik trauslas, tik trauslas. kāpēc feminisms vispār vēl nav nomiris, ja viņš ir panācis vismaz visu, ko vidējā sieviete varētu gribēt, un sapratis, ka vairāk grib tikai dažas un tad tas ir individuālas izvēles un cīņas jautājums?