visiem tiem draugiem, kam karotes somā
pasmel medu un no rīta piecelies vesels
gribu būt labs un paklausīgs zēns
bet šodien kaut kā nav labi
pasarg dievs vēl sākšu nīst
naids, rendžers, naida piliens
tādas pavisam drūmas emocijas, kādas tad ir?
nu kaut kādas destruktīvas
un tādas vērstas pret vīriešiem
pret tiem cūkām, nuja, cūkām
tu pati varbūt nezini, cik daiļi runā spogulī
bet lūpukrāsas tēvija
tētuk, paņem mani klēpī
es dusmīgs esmu kā jau teicu
ne ta dusmīgs, jūtu, žultains
tāds pavisam var izrādīties nelaipns
tāds pavisam var kļūt nevaldām
apcirsties un mesties prom
nepateikt ne vārda, tikai i'll walk
lai tā doma iesakņojas
negribēšana, kā pēc daudzas vīna dzeršanas
kā tādas puspaģiras, tādas un muļķi paņemtas
es taču gribētu justies iedvesmots ik brīdi
bet tā stulbā Poltrova, bļin, jāiet pīpēt sētmalē
uzpīpēt pieneni, kaut kādu dadža kātu
nomērdēt kādu badā
varbūt pašam pakārties kūtsaukšā
varbūt paskraidīt plikam
vai tu valdi pār savu bērnību?
es tikko sapratu, ka esmu to paņēmis aiz škvarņika
bet ko parasti dara tālāk?
tālāk iziet plašās masās? atražot savu kombikormu? pārrēķināt PVN un IKP
un KGB un MK6 un cru ču-rā-jū
jū jū, mister jū ar hier and dont bi šai
jū mister šat ap i em traing to strādāt johaidī kādas aplauziena sliedes
ārprāts kāds kauns un negods ārprāts ārprāts atpestiet mani uz vietas nekavējoties es vairs nevaru gaidī
es esmu tik tālu nodzīvojis bet kauns mani piebeigs
es gribu aizgriesties, kur man iet?
pasūtiet man virzienu karti, nu taču vai nezināt kādu labu vietu kur vardes
nu kur kurkuļi kaut vai nu kaut kādi nomesti lati
tagad jau lati, tagad jau to šķēršļu jostu augstu ceļ un plati
nu zobu plati vai filharmonijas koncerta ierakstu
nu kaut kādu plato plati, pa blato dīvānu un sekciju varbūt tu mani pati
varbūt noklapēs mani uz ielas bandītu kaķis
kāds Begemots varbūt vai zaķis
ar krūšu galiem izņemtiem, lai saka, paskaties kādas tev daiļas ausis, zaķi
reklāmas magnātiem sūdi vagā
es esmu dusmīgs šodien un bezpalīdzīgs
es nevaru runāt, es jau atvainojos trubā
u-ū u-ū, psihopāti
točna, vecais, paklausies, psihopāti u-ū u-ū
gandrīz noticēju, tas biji tu, tu taisi tās skaņas
es redzēju kā aizgriezies pirms katra u-ū
tu domā esmu muļķis un dumjš, jā
kā jā, kā jā kājā ieķēros es savā un no paša rīta esmu pilns ar alkoholu
esmu piedzēries un man nevelkas nekas līdzi, tikai trakas suņu gumijas un vai spēj izdzīvot līdzi? vai spēj noturēties, vai tev ir citas darīšanas? tu taču mīli mākslu, tu pat daļu savas dzīves māklai velti, tad tagad tev vairs nav laika? un uzmanība vāja? nevari koncentrēties? bet kā tad mīlēsi mākslu, ja nespēj izbaudīt to sirds dziļumos, nu labi, es tev ierakstīsos cd, varēsi paklausīties vakarā, kad pārnāksi. droši jau aizmigsi ar ausīm uz galvas. pacel roku tomēr pirms aizmiedz, tā labāk būs pavēlēt prāta spējām ar paceltu roku var tālāk redzēt. ja katram būtu tāds monoklis, sapņi paliktu atmiņā labāk un tu varbūt neslāptu tik ļoti baudīt svešu mākslu, bet, piemēram, pats būt mākslinieks bez robežām, kā ārsti ir bez robežām un kā ir radio Brīvā Eiropa un kā translē mūsu smadzenēs nepārbaudītus starus, kas rada nepārbaudītus efektus un kas ir varbūt pat bīstami dvēselei. mēs savus ķermeņus pārbaudam, mēs mēģinām atminēt dzīves neizskaidrojamību. kā teica profesors, profesors nav nekas cits kā rūgta kafiju gultā izlieta, profesor, neesiet tik paškritisks, mums visiem pienām mīlestības nāve, mēs visi mīlam nomirt šad un tad, bet profesor, pastāviet uz galvas, visas jūsu krūškabatu pildspalvas izkritīs un varbūt kāda iedursies rokā un dzimušās sāpes jūs piedzemdēs sev līdzi. jūs atgriezīsieties pasaulē un atkal varēsiet dziedāt līdzi. kā tur bija, jūs jau zināt, pagriez skaļāk dziedi līdzi. radio Skoto, tiešām, tiešām. noticēji savai mīmikai un tagad laidies no kalna silē. katram bērnam ir kādreiz jāatgriežas savā mammā, savādāk viņa dzīve nav pilnīga, savādāk viņš mētāsies nesaprasts un neatradis dievu, neatradis dzīves neizskaidrojamības atslēgu. saproti, trūkst tikai viens diegs, atkarājušos smaganas strēli savākt kā paklīdušu bērnu, ko ģimene nemīl. jūs varbūt gribēsiet izsisties sabiedrībā, sāksiet smērēties baltā krējumā. padusēs saķeps kraudainais biezpiens, sāks kaut kas ost pēc... karātavām varbūt, varbūt jūs linčos tautas tiesa. sabiedrība, cilvēki, tauta, saproti, tie ir slēpti jēdzieni. tie sevī ietver mākoni, bet mākonī ir paslēpta lādīte. lādītē sēž lācītis, bet lācītim vēderā skaidas. tās iegūtas nozāģējot ābeli, bet Inga Ābele no rītiem krīt grēkā, viņa ēd kāda cilvēka audzētus ābolus, varbūt tie ģenētiski modificēti, bet varbūt pirkti bioloģiskā veikalā, bet sēklas tiem iekšā kaut kādā veidā ir dabūtas brūnas un sulīgas. smaržo pavasara ceri un tu arī ceri, par kastaņas lapām un kodolkara ziemu, par aukstiem kalniem un ziemas aizejošo prieku. tu ceri un nevajag mani apbižot ar visu to nelietderīgo iestādījumu skolu, rododendri pie skolas neaug. skolā iet putuplasta cilvēki un ēd no maizeskastēm baložus. labs ir, teica brāli un aizgāja armijā cept cāļus. noklusinies tagad nešpetnais, tā garīgā vērtība, kas manī kūsā, es baidos izpaust dusmas, tās nav likvīdas akcijas, visam vajag galamērķi, pat sarūsējušai riteņa ķēdei un piesiet tās galā Guliveru un vest pastaigā kā lielu suni. vest pastaiga sava darba augļus, izrādīt pacietību, pateicību, iecietību, uzmanību, cik ilgi viens cilvēks var izturēt nomāktību. jūs kā terapeits man mācēsiet pateikt, laika pietiek tikai gaļai. ja atlicina laika sprīdi, tad pagatavot var naisi un tīri. krevetes klusē, tām nav ko teikt. tikai lai sapurinās, kad nāks pārbaudes, ar tabulu aizpildīšanu un reizrēķinu grāmatiņu, skaitīs ar bīdāmiem kauliņiem dzērvenes, pārbaudīs kontracepcijas līknes, visurgājējus atlaidīs, pieņems jaunas Stārastes, piemiegs ar aci kultivatoram, nošaus kādu traku dzīvi, izbeigs mājdzīvnieku. es neesmu gatavs padoties, es joprojām jūs svētu, es svētu jūsu uzmanību un jūsu acu garos stādus, jūs visi mani atveduši, es nevaru nodot tik tālu. kā palikt kalnā pusmastā un nosalt bez telts un bez kompasa. bez termosa arī nosalt un arī bez gaismas nosalt. kad saule pārstāj mēdīties un ceļ meitenēm augšā kleitas, tad var iedomāties sajūsmu, ar kādu es ietriecos kokā vai citā mašīnā. ar tādu ātrumu var aizraidīt viņsaulē, bet es tikai atvainojos kārtējo reizi, es varēju nogalinātcilvēkus, es varēju iet bojā stopā. bet tas ielīksmo sirdi bez iemesla, es ieguvu šodienas prieku. tas nenācās viegli, bet es atkal esmu dzīvs, vai tu?