| Pārdomas pirmajā darba nedēļā |
[11. Jun 2005|14:29] |
| [ | Mūzika/trobels |
| | gremdējos My Dying Bride sērās | ] | Tātad, trešdien ar Edgaru bijām mežā. Viņš man teica, ka joprojām vēlas sadot pa muti par to reizi, kad viņam dzērumā dirsu virsū. Abi ar Vārnu esot runājuši, ka es esot kā no ķēdes norāvies, galīgi jocīgs palicis. ai, negribu rakstīt... prasīja arī, vai es tiešām biju iemīlējies Laurā, vai tā nebija tikai apmātība.. tas, ka es dzeru tā, kā dzeru, esot ļoti slikti.. un tad man uznāca dusma. pa galvu iedeva tā viena alus pudele, un vispār.. pirmdien, skatoties "kamelotas bruņinieku" iedomājos, ka, lai arī tas gandrīz nevienam neko nenozīmē, būtu tomēr jauki būt tādam, nedaudz uz bruņinieciskuma pusi- turēties pie saviem ideāliem, un tā... kko cēlu gribējās.. Un trešdien, skaidrojot edgaram, kāpēc sāku dzert un smēķēt- arī senāk taču gribējās, bet tad atturēja vēlme būt tādam- nu, TĀDAM... kuram ir mugurkauls, kas tic sev... Bet, kad uzzināju, ka Laura dūšīgi dzer un kūp, vnk pārņēma, es nezinu, bezcerība? kāda gan tam visam jēga, kam no tā kāds labums? kam gan ir kāds labums no tā, ka es kaut kādu aizvēsturisku iedomu vārdā nedaru to, ko man tomēr gribētos darīt.. uznāca dusma, gribējās piemesties, un, kad edgars nedeva alu, sadusmojos vēl vairāk...
un tagad... ai, nav vērts.. galvenais tas, ka es vairs negribu dzert, lai piedzertos... bet protams, kas būtu kārlis, ja viņam nebūtu smagās psiholoģiskās problēmas ar tā pieņemšanu, ka citi iedzer- kaut vai Laura vakardienas izlaidumā... OK, nezinu jau, vai viņa dzēra, bet es būtu stipri pārsteigts, ja viņa nebūtu dzērusi... man vajag psihoterapeitu.. |
|
|