kā tev vispār var būt trauksmaini, ja uz pasaules ir kaut kas tāds kā Ilmāra Tīrmaņa balss, viņa stāsti par dabu, es dažreiz domāju.

nesen te bija kāds ierakstījis skaistumiņu par zivju gārņiem.

parasti izkāpju pieturā Stāvvadu iela un tad tur mazliet jāpaiet līdz jūrai, bet vispirms tur arī kaut kāda cita ūdenstilpne.

skaidri zinu, ka pagājušoreiz, kad tur biju, saskatīju balto gārni - nezinu vien, mazais zīda jeb lielais tas. ļoti majestātisks nudien.

p.s. velni dzimst slinkumā, attīstās slinkojot, manuprāt.