Bailes ir viskavējošākā lieta pasaulē. Manējā pasaulē jau nu noteikti tā līdz šim ir bijis.
Šodiendienas taktika: pilnīga un pilnīgi apzināta to ignorēšana.
Paskatīšos, kā man tas izdosies.
Tikko tās tuvosies, lai auksti mitriem pirkstiem ķertos man klāt un lūkotu aizžņaugt kaklu, paātrināt sirdspukstus, acu priekšā tēlojot dažādas pašrocīgi zīmētas ainas tumši draudīgiem triepieniem, ātri atsaukšu prātā savu ''Aizsargu'' - domu par to, ka tās mani ir kavējušas vairāk nekā jelkas cits, ka tās man garīgi, iekšēji ir likušas justies tik slikti, cik vien iespējams. Slikta pašsajūta pirms katra brauciena uz skolu un iedomājieties kāda pirms publiskas uzstāšanās, piemēram, kursa darba aizstāvēšanā! Pietiek. Man tās nav vajadzīgas. Giljotinēt tās!! Viva La Mi Vida!
Nu, protams, negribu ieslīgt arī pārliecīgā patosā un pietēlot.
Bet no šī brīža, kas ir tagad (12:13), es tās saņemšu žņaugos, kā žņaugos tās bija turējušas mani..
Es tās iemetīšu bezdibenī. TAGAD es TĀS IEMETU BEZDIBENĪ. ''ĀĀĀĀĀ...'' atskan no to puses.
This is The End of all those terrible Fears.
Enough.