| |
[May. 28th, 2025|05:53 am] |
es nezinu, kāpēc man ir tāda balss, it kā es turētu mikrofonu pie mutes. man šķiet, it sevišķi tas jūtams, kad uzrakstu kaut ko. jebko. tas mūždien ir tā, it kā es stāvētu, dziedātu augstajā kalnā. mans sapnis ir uzrakstīt kaut ko klusu. kaut ko tādu, ko tikai Tu dzirdētu.
šorīt izdomāju, ka man jāiztur vēl tikai šī nedēļa. tad būs klāt jūnijs. jūnijs vairs it kā neskaitīsies. jūnijs droši vien pieklājības pēc vilksies, jo gaidu atvaļinājumu. nezinu vienīgi, kāpēc to gaidu. pagājušovasar visu atvaļinājumu nobumbulēju cibā. man, protams, patīk rakstīt, bet to jau es laikam teicu.
kaut ko skaistu pēdējā rindkopā gribētos iepīt. tikai ko? man ir skaista krūzīte kafijai šorīt. uz krūzītes uzzīmēts zaļā vestītē tērpts sunītis (taksītis), kas sēž uz ļoti fifīga baroka stila krēsla. krēsls ir rozā. pie krēsla nolikta uz šķīvīša servēta kūka. arī kūka ir rozā. |
|
|
