Es varbūt pati sevī neesmu tāds ļoti laimīgs cilvēks. Mūždien es domāju, viļāju pa muti kādu teikumu, ko nevaru ne norīt, ne izspļaut. Bieži atceros, ko I. reiz teica. Ka vienmēr paliek cerība, ka tu kādreiz pateiksi, izdarīsi kaut ko, kas citam liksies kā ceļš, pa kuru pie tevis atnākt.

Skaisto nadziņu otrdiena. Šoreiz tie izskatās kā iemērkti spožos putekļos. Man ar šiem bija kauns satiekot G. sēdēt blakus ar savām nesastrādātajām rīdzinieces rokām. Vai Tu atceries, kā bērnībā, kad slimojām, putekļiem bija pašiem sava deja tajā saules starā, kas bija izspraucies cauri spraugai aizkaros, es pajautāju, visu laiku nenovērsdama skatienu no savām rokām.

Tu esi tāds līkumiem pilns pusceļš. Tu čumi un mudži. Tu esi tas, kā dažrīt ejot pēc kafijai klāt pielejamā piena pāreju no savas ielas ēnas puses uz saulaino pusi un tad atgriežos atpakaļ ēnā.

Priekšpēdējais jūlijs. Kā mēs to nosvinēsim? Ar pistāciju kruasānu no Bazaar Bakery? ;)