Maita

Ko mīļā ieraudzījām - atceries droši!
Rīts bija vasarīgi jauks.
Te pēkšņi acu priekšā maita atbaidoša,
Kur sākās oļiem klātais lauks, -

Kā palaistuvei viņai kājas gaisā bija,
Bez kauna gaismā atklājās
Tās uzblīdušais vēders, kuru piepildīja
Līdz malām gāzes indīgās.

Pār puvekli jau saule iegailējās kairi,
Lai kārtīgi tas apceptos,
lai dabas māte gūtu simtkārtīgi vairāk,
Kā dzīvā miesā bija apvienots.

Uz milzu rumpi nolūkojās debess tāle,
Kā puķei līdzīgi tas plaukst.
Bij tāda smirdoņa, ka nokrist zālē
Jūs, mīļā, grasījāties jau.

No vēdera, kam apkārt mušas sīcot apkārt sējās,
Jau parādījās tumšs un rāms
Pulks tārpu, tecēdams, kā šķidrums sabiezējis
Pa gaļas skrandām ļumošām.

TAs viss te noplaka, te cēlās tā kā vilnis,
Te tālāk plūda kūsājot.
Kā likās, maita šī, ar vāru dvašu pilna,
Vēl zēla sevi vairojot.

Un tādu mūziku tā apkārt izplatīja
Kā ūdens tecēdams vai vējš,
Vai graudi, kurus vētot vienmērīgi sijā
Un smalkās čabas sānis mēž.

Viss vērtās, izplūda, par sapņiem kļuva veidi -
Kā lēni dzisis uzmetums
Uz veca audekla, ko gleznotājs sāk veidot
No savām atmiņām priekš mums.

Aiz klintīm kuce nogaidīj, acis miedzot,
Kad atkal viņai piederēs
Tas kumoss, ko jau mirklis būtu sniedzis,
Ja neiztraucējuši mēs.

- Jūs arī kādu dienu būsit tikpat baisa -
Tāds pūžņu perēklis kā šis,
Jūs, manu acu zvaigzne, mana saule skaistā,
mans alku tēls un enģelis.

Jā, tāda gan, ak, mana karaliene,
Jūs aiziesietjau varbūt rīt
Par pīšļiem kļūt zem zālāja un puķēm viena
Kad sakraments būs izplatīts.

Ak, mana skaistule!Tad sakiet tārpu ciltij,
Kas krimtīs jūs vēl noskūpstot,
Ka mīlas veidolu un dievišķību silto
Sirds mana sevī glabāt prot!

//Šarls Bodlērs//