Vakarā aizbraucu uz Ķīpsalu mierinājumu meklēt.
Man tomēr nākas atvadīties no man nozīmīga cilvēka, kas man ir dziļumā. Stāvēju Ķīpsalā, vērojot kaijas, un centos rast mieru. Debesis bija melleņu uzpūteņa krāsā, mēness šovakar baltais caurums, kurā uzsprāgst dvēseles.
Vientulība nē, pie tās jau pierasts kopš pirmsākumiem, bet zaudējums, šoreiz visai smaga zaudējuma sajūta. Sēras? Nezinu. Sabrukums ir. Pie Daugavas uznāca liels drebulis, nesapratu, no aukstuma vai nerviem, vai viss kopā. Vēlāk iegāju Rimi, kur eju kopš 2000. gada, un apmaldījos, piepeši atrados pie stenda, kur nebija jābūt, un uzreiz nesapratu, kur esmu. Savā galvā.
Brīžam neredzēju ceļu, jo gandrīz bez apstājas raudu, bet tas ir ceļš uz apskaidrību. Attīrīšanās? No kā gan attīros.
Nav neviena, kas pažēlotu. Pai, pai.