vo' tā...
« previous entry | next entry »
Jul. 20th, 2010 | 09:05 am
pusi dienas vakar мылась-брилась un nagus lakoju, vispār forša diena bija. pēkšņi zvans pie durvīm, durvis vēru vaļā un tur viss klans priekšā, ātri ar mani sasveicinājās, kafiju padzēra un aizbrauca, tikai māti atstāja. māte milzīgi priecīga sasita plaukstiņas un teica, ka pie manis padzīvošot vismaz līdz ceturdienai.
vakarā viņa pieķērās manai vienīgajai pusizdzertajai vīna pudelei un sāka čīkstēt kādi mēs ar brāli esam šausmīgi bērni un kāda viņa laba. es nosprauslāju un teicu, ka diez vai viņa ir tik laba, ja viņas bērni no viņas baidās kā no nāves un, ka es viņu mīlu, bet man viņa ne īpaši patīk. tā mēs apmainījāmies dažām pieklājīgām frāzēm un es aizgāju gulēt.
tad nu es tā gulšņāju un nodomāju, kas es ļoti labi atceros epziodes, kur esmu brīnījusies un pat reizēm šauminājusies par draugu un paziņu ģimeņu šekspīriskajām drāmām. Un te nu es esmu, gandrīz pieaudzis cilvēks un domāju, ka tas te gan nav kā mīlošai mātei būtu jārunā ar meitu vai meitai ar māti.
vakarā viņa pieķērās manai vienīgajai pusizdzertajai vīna pudelei un sāka čīkstēt kādi mēs ar brāli esam šausmīgi bērni un kāda viņa laba. es nosprauslāju un teicu, ka diez vai viņa ir tik laba, ja viņas bērni no viņas baidās kā no nāves un, ka es viņu mīlu, bet man viņa ne īpaši patīk. tā mēs apmainījāmies dažām pieklājīgām frāzēm un es aizgāju gulēt.
tad nu es tā gulšņāju un nodomāju, kas es ļoti labi atceros epziodes, kur esmu brīnījusies un pat reizēm šauminājusies par draugu un paziņu ģimeņu šekspīriskajām drāmām. Un te nu es esmu, gandrīz pieaudzis cilvēks un domāju, ka tas te gan nav kā mīlošai mātei būtu jārunā ar meitu vai meitai ar māti.