Labrīt!
Ārā ir skaistais pavasaris, burvīga diena. Jā, un tagad es pa īstam dusmojos uz sevi, ka visu to drūmo laiku, gadiot pavasari, nestrādāju pietiekoši, patiesībā - nemaz!, lai tagad varētu vairāk baudīt pavasari.
Man priekšā pērnā gada Oxford angļu valodas grāmata, un es domāju, ka ļoti ilgojos pēc pērnā pavasara, pēc angļu valodas un pat matemātikas uzdevumiem, satrauktās gaisotnes eksām,eksāmenu gaidībās, spārnotie sapņi, kuriem vēl nebija aplūzušas maliņas. Kad es domāju vēl, ka viegli tikšu ar sevi galā.
Ir jau labi, bet tikai dažreiz. Ir savādāk, un es biju savādāka. Domājot par to, paliek bail, ka esmu aizmirsusi pati savu mantojumu. Tā būtu katastrofa. Bet varbūt tā notiek sevis meklējumu ceļā.
Pašatbildība. Tā jocīgi, jo es jau vienmēr biju bijusi ārkārtīgi atbildīga, bet tagad, kad sāku domāt par to, man šķiet, ka zaudēju to. Jo vairāk par to domā, jo vairāk no tā novirzās un attālinās.
Bail par motivācijas vēstuli. Un ja nu nenosūtīju laikā, un ja nu sarakstīju atkal blēņas. Un es jau vēl jopropjām neesmu sazvanījusi vajadzīgos cilvēkus. Vēl nemaz neesmu pieņemta un jau neizpildu assignmentus.
Vakardien bijām uz katoļu dievkalpojumu. Viss jau notiek, nekas nemainās. Acu priekšā aina, kā pirms 1000 gadiem, pirms 800 gadiem, pirms 500, pirms 200 un pirms 50 gadiem, visi tāpat cēlās kājās un krita ceļos, priesteris skaitīja tos pašus vārdus, cilvēku acīs bija tā pati uguntiņa, kas šodien. Cik mēs esam maziņi un niecīgi laika priekšā.