Abas manas puses ir nonākušas pie slēdziena:
Saprast nevar neko, jo tie var būt murgi.
Saprast nevar neko, jo tas var neattiekties uz personu, par kuru liekas, jo tu tikko to personu redzēji un varbūt tāpēc tavas sajūtas projicējas uz viņu, lai gan patiesībā tā nav.
Saprast nevar neko, jo emocijas ir tik milzīgas un pārdabiskas, ka ar tādām pēc definīcijas saprast neko nevar, pat skatoties no racionālās puses.
Saprast nevar neko, jo nav zināms, vai tas attiecas vispār uz tevi un tev tuvajiem vai kādu anonīmu cunami.
Saprast nevar neko, jo nav skaidrs, vai tas briesmīgais ir tas, kas jau noticis, tas, kas notiek, vai tas, kam vēl jānotiek.
Saprast nevar neko, jo nav tas stāvoklis, lai ar jebkādiem līdzekļiem varētu tā teikt "paskatīties". Šādā stāvoklī kārtis atsakās runāt, intuīcija ir nonākusi mokošā agonijā un prāts uzdod šausmīgo emociju dēļ.
Ak, Dieve, palīdzi man, tas ir šausmīgi just, ka notiek kaut kas šausmīgs, bet nespēt neko darīt, ne arī droši saprast, KAS pie dieva notiek un vai vispār notiek, bet emocijas un banāli izsakoties - vienkārši ļaunas priekšnojautas pārņem visu - prātu, emocijas, gribu...
Gribētos kaut kur iet, kādu glābt, kaut ko novērst, bet nevar saprast, ko un kā, un pat ne kad un vai vispār vajag.
Tās ir šausmas. Man nepatīk, kad tā notiek, labi, ka tā gadās ne biežāk kā reizi gadā (izņemot ļoti lsiktus periodus, kuros es to spēju neņemt galvā).
Nervi uzdod ne pa jokam, jo neko normāli izdaŗit jau es tur nevaru.
Un tā hipotētiski apbrdaudētā vai sliktu lēmumu pieņēmusi persona * ... kā smejies atbildēja tieši šajā brīdī, kad es rakstījuju šo teikumu vietā, kur ievietota *, un teica, ka viss kārtībā :D
Vieni joki.
Nu tad jau laikam cunami, jo emocijas neatkāpjas.