|
|
|
Oktobris 23., 2005
13:16
es te ārprātīgi ņemos.
un man ļoti patīk tā egregoru ideja, neatceros jau vairs, kas man to stāstīja, bet tāda lieta ir, un man ļoti patīk. es te šobrīd baroju egregoru, kas vīrietim, par Viņu vien domāju, neraksturīgi man vispār. es jau tāda nenoturīga, gaisīga un tā. nespējīga domāt par kādu konkrētu ilgāk par dienu vai divām. šis no mana prāta neiziet jau trešo. atkarība?
un vēl es baroju sirsnīgā mērkaķa egregoru. lai šim arī spēks. un šodien mana apslimusī nogurusī psihe ar mani ikpalaikam izstrādā pārpersonificēšanās joku, te es mērija, te es atkal kā zorro, te jau komisārs reksis. un haizivs no žokļiem. mušu lācis no Ziedoņa pasakas.
Viņam ir lielas, siltas plaukstas. manas domas lēkā no 1-mā uz 157-to stāvu. kā ātrgaitas lifts. kā matriksā. no eksistenciālā uz praktisko, no praktiskā uz nereālo. no reālā uz ideālo. es pēkšņi nezinu, kas par dienu, gadsimtu un kāpēc bruņinieku gadsimtā man priekšā kompis. aiz loga ganās mans baltais zirgs, es tūlīt, tūlīt došos cīņu ar vējdzirnavām izcīnīt, vēl tikai daži meili jānosūta. varbūt kāds bruņinieks atsaucas, nāk palīgā?
vēl es ļoti ļoti ļoti mīlu savu opi un omi. ļotāk vairs nevar.
vēl? vēl es eju pa ielām naktīs un uzlasu izburušus, svešu cilvēku pazaudētus sapņus, lieku starp grāmatas lapām, saspiežu un žāvēju. tad ar knaģiem pieknaģēju pie savas sirds un gaidu, varbūt noder.
vēl es līdzīgi kā misis Rozpetla (vai kā nu tur) no izrādes ar garo nosaukumu, es ielavos guļamistabā, es klausos, kā cilvēks guļ, es gaidu kad viņš sāks runāt, stāstīt par sevi, atklāt, ko domā, kāpēc dzīvo, kāpēc rīkojas tā un ne citādāk, es gribu izprast, es gribu viņu dabūt sev un tikai sev, nelaist vaļā. viņai izrādē tas bija viņas vīrs. man manā jokainajā dzīvē tā esmu es pati. klaidone, bez sirds.
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
