« previous entry | next entry »
Apr. 1., 2012 | 01:18 am
mūzika: evanescence - lost in paradise
atcerējos, ka bērnībā, skatoties filmas, raudāju gan pie nelaimīgām, gan laimīgām beigām.
kādreiz gājām uz kino, kas tagad ir nojaukts un atradās vietā, kur plāno būvēt lielo dzintaru. atceros 2 filmas, uz kurām biju.
pie 'filmiņas par tīģeri' raudāju, jo man bija ļoti žēl par to, ka tīģerītim gribējās tīģeru ģimeni, visi tur saģērbās par tīģeriem, bet tad tīģeris saprata, ka tie nav tīģeri un kas tur bija un beigās rū viņam kaut kādu kuloniņu uzdāvināja, kur bija viņu bilde un tad visi bija laimīgi un tad es sāku raudāt. nezinu vai tā vai savādāk tur viss notika, tas ir tas, kas palicis atmiņā.
tad vēl redzēju 'mazajo stjuartu', tur pelēns jutās nevajadzīgs un aizgāja, visi viņu meklēja, beigās atrada un tad es atkal raudāju.
es biju ļoti jūtīgs bērns. lai gan, ja tā padomā, visi bērni ir jūtīgi.
kad man bija niķis, man teica, ka mani atdos citai mammai, tas bija diezgan ļauni. bet briesmīgi bija tas, ka vienreiz viņa tēloja, ka zvana uz bērnu namu :< tad man vispār sākās histērija. man liekas, ka to varētu nosaukt par bērnības traumu.
kad man bija kādi 5 gadi, mammai vajadzēja uz frizētavu, mani atstāja vienu mājās, bet viņa ilgi nenāca un tad es biju nopinkšķējusies ne pa jokam.
brīžos, kad mamma raudāja, es raudāju vēl vairāk un tad nu mēs abas kopā raudājām.
kādreiz gājām uz kino, kas tagad ir nojaukts un atradās vietā, kur plāno būvēt lielo dzintaru. atceros 2 filmas, uz kurām biju.
pie 'filmiņas par tīģeri' raudāju, jo man bija ļoti žēl par to, ka tīģerītim gribējās tīģeru ģimeni, visi tur saģērbās par tīģeriem, bet tad tīģeris saprata, ka tie nav tīģeri un kas tur bija un beigās rū viņam kaut kādu kuloniņu uzdāvināja, kur bija viņu bilde un tad visi bija laimīgi un tad es sāku raudāt. nezinu vai tā vai savādāk tur viss notika, tas ir tas, kas palicis atmiņā.
tad vēl redzēju 'mazajo stjuartu', tur pelēns jutās nevajadzīgs un aizgāja, visi viņu meklēja, beigās atrada un tad es atkal raudāju.
es biju ļoti jūtīgs bērns. lai gan, ja tā padomā, visi bērni ir jūtīgi.
kad man bija niķis, man teica, ka mani atdos citai mammai, tas bija diezgan ļauni. bet briesmīgi bija tas, ka vienreiz viņa tēloja, ka zvana uz bērnu namu :< tad man vispār sākās histērija. man liekas, ka to varētu nosaukt par bērnības traumu.
kad man bija kādi 5 gadi, mammai vajadzēja uz frizētavu, mani atstāja vienu mājās, bet viņa ilgi nenāca un tad es biju nopinkšķējusies ne pa jokam.
brīžos, kad mamma raudāja, es raudāju vēl vairāk un tad nu mēs abas kopā raudājām.