magnetisms

es atkāvos un biju gatavs apstāties
pie ierastā grāvja trīs mašīnas stāv
gaismas izdegtas, varbūt visas spuldzes apēstas
bet varbūt vadītājs uz sēnēm
vai bremžu pedālis iestrēdzis
vai kājstarpe mitra no pamperu lietus
piedodiet, es te mazliet paravēšu zāli
un lūr pār plecu, jau krēslo
tālās ugunis uz Tallinas šosejas
visas apkārtnes zemes kāds nopircis
būvēsim viesnīc, divas zvaignzes
vienu pie krūtīm kā karotājam
vienu Bukovskim kā kāškrusta pamācību
tu domāji varbūt, ka izspruksi cauri,
bet tikai ar vienu roku cilvēks var pārnākt mājās
tikai ar acīm var redzēt spāres
putni dzied lampas trīcošas dziesmas
atslejies pret garīdznieku kā drošu aizmuguri
mafija atlēja ikdienas pienu
kaķim bez zobiem ar augsu pieri
kaķim ar intelektu augstu kā pieri
kā slapju pieri slepkavojot bērnus
kā izšaujoties lodei pakaļ
cauri dūnu segām un vārīgām vietām
kā nepiesegtām pastmarkām un aplokšņu aizkariem
kā traumotoloģijas institūta direktora kabatai
kā baltai lapai no manām skolas dienām
kā divniekiem par algebras sienām
kā tu, kā es, kā mēs visi
kā mēs visi, kā mūs visi
mūs un jūs un arī jūs tur ar pasi
turiet savus dokumentus taisnā stājā
tikai un vienīgi kājās stāvētāji
pārējie ir sveši
ar atlocītām piedurknēm, ar paceltiem deguniem
aizvērtām atvērtām acīm štrumbantēm
ar aizkaru stangām pie kakla kā tariņiem
tu jau saprati ātrāk kā parasti
tu un tavs pēdējais vārds no dziļumiem
mēs mūs visus mūs visiem ar visiem
kauns un kodola pētniecība uz galda
tu izdur štrumbantei aci un skaties
kā drupača uz sarkana galdauta uzvedas
vai vaid, vai ir silti, vai kāds no klātesošiem ir atnesis pili?
vai visiem ir silti, vai nevajaga segu, vai putuplasta plāksteri
varbūt asiņot par tevi
varbūt izdert tavu tēju
varbūt tevi nosist
varbūt tevi izcept kotletēs, bet varbūt dot priekšroku peļu gaļai
suņu gaļa, mazu bērnu gaļa, mēs šodien esam uz tabletēm
mēs šodien saviem bērniem dzeram tabletes
mēs noglaudam to galvas un iztaisam rūtainu seju
melni sarkanīgi plankumi no dzeršanas un nieru un aknu darbības traucējumi
tu zināji pirmāk kā attapties pilsētā
bet visas kurpju slepenās kabatas mūs izmeta pludmalē
tu zināji vienu lietu labāk par visu uz vietas
kā zibenes iespēra tu saprati prieku
tu izkalkulēji tā slēptākos manevrus un izgāzies kā sēta uz palodzes

maniem logiem apkārt ir rozes
tās aug un es skatos kā bērnu atvases
atmaigst pret manu skarbo sirdi
es biju karā kādreiz bet tagad esmu mājās
esmu kļuvis mierīgāks, ja neskaita karu man galvā
es dažreiz šauju cilvēkus
vai aplaupu to īpašumus
nekustīgi ķermeņi vārtās pa zemi
ar diegiem tos kustina mēnessbērni
tie ar rozā štrumbantēm un lielām sarkanā ausīm
kā piepampušas drudzī, bet tā nav taisnība
visurgājējiem vientiešiem un galveniem policijas darbiniekiem
visiem ir divpadsmit gadi un visiem ir personīgie zāles pļāvēji
ielejiet benzīnu un tas izskatīsies labi
tikai un vienīgi parādes durvis
notriept ar matētu krāsu un uguni
pielaist savam sausajam sērkociņam tik ļoti
ka katrs solis tumšā mežmalā
atbalsojas galvā kā Venēcijas biennālē
ar čaumalām