man šodien ir jo spēcīga tieksme lietot pārāk daudz vārdu un reizē neko konkrētu nesaukt vārdā. kārtējā vispārīgā renāte, kārtējā metarenāte. ļoti nogurusi. velk uz pinkšķi, bet nevar iesākt. atkārtojos, bet man ir tik ļoti "It's not What you thought When you first began it / You got What you want Now you can hardly stand it though" un "By now you know It's not going to stop 'Til you wise up".
šorīt gaidīju miglā vilcienu un domāju par to, ka tikpat labi tas vaizap mirklis, kas man vienmēr ir šķitis tik drošticams un pat nenovēršams, var tā arī nepienākt. bet tādam scenārijam noticēt ir tik ļoti grūti. jo negribas. tāpat kā negribas domāt, kas ir tad, ja nekā nav. es nesaprotu. arvien vairāk likumsakarību redzu savā dzīvē, tikai draņķība, ka tās patiesībā ir tikai plikas sakarības un man vēl joprojām nav ne mazākās nojausmas, kas tas par likumu. un es nesaprotu, kā var tikt pie "so just... give up", jo tur es atkal sametojos, sametos visos iespējamos mezglos.

šo sauc par sevis pažēlošanu. pēc plāna te tālāk seko "līst gultā", bet reāli ir tik ļoti žēl sevis un pasaules, ka arī gultas un līšanas ir žēl.