| Kāda bagāta zeme.... |
[Aug. 1st, 2005|10:05 am] |
Kāda bagāta zeme....
Esmu atgriezusies no ģimenes izbaruciena, un esmu diezgan priecīgs. nezin kāpēc man liekās, ka šis bija labākais ģimenes izbrauciens ever.
Lai gan bijām jau šajā viesu mājā bijuši, tomēr tā ir jauka, jo ir tiesī tāda, kā mūsu mazliet pajocīgajai ģimenītei vajadzīga - tā, ka katrs var skriet uz savu pusi, tomēr neaizskrienot pavisam.
Atklājām, ka Mego ir lētāks par Sky. Nu, protams, ka to visi zināja, bet stāvot pie kases vienreiz gadā tomēr sajūtas ir citādākas.
Tēvs uzlavēja bērniņus - "Baigie malači", kad atklāja, ka svētdienas rītā mēs esam spējuši izdzert visus sapirktos alus. Protams - tikai importa ali. Katram ir savs stāsts, kāpēc tieši šo. Nu piemēram, Stella A... (Vai Jūs zinat, kas ir Stella? Driver!) vai citas briseles baruciena praktiskās izpausmes.
Patikās zibeņi un pērkoni tā, ka no pirts bail lekt ezerā, jo - ja nu zibenis iesper pa galvu. Smejies, smejies, bet blakus rajonā tā vienam 30 tonnas siena nodega, protams, ar visu šķūni. Tēvs ir tik priecīgs, ka stāv pagalma vidū zem telts un no sajūsmas kliedz - ļaunie, ļaunie.. Viņam patīk visas tās mistiskās lietas. Ik palaikam pazūd elektrība, tas nozīmē, ka ļaunie tumsas spēki ir tuvu uzvarai. Atceros, ka pirms 2iem gadiem tādi skaistie zibeņi bija katru pēcpusdienu, un tad es skrēju uz balkona tos aizgrābti vērot. Man tik ļoti patīk... Protams, ka negaiss ar laiku sāk pierimt, bet mums tik ļoti patīk, ka sākam izaicināt pērkonu - pērkons, cūka, dzērājs - lai šis sadusmojas un paducina vēl. Jāatzīst, ka pāris reizes mums izdevās.
Ir arī dzeja. No "Ceļmallapu" 371. lpp. Atbraucot mājās secinu, ka tas konkrētais dzejolis tiešām tur ir. Nu tas garšīgais. Dzintris viņu zina no galvas. "Kāda bagāta zeme..." skan tiesī tik bieži, lai māsu tas sāktu tracināt. Tāpēc, ka tas ir garšīgs, tas ir jāsaka nevis jālasa klusi pie sevis.
Nāk Latvijā rudens, un zirņiem sprāgst pākstis,
un kāpostiem galviņas milst.
Plīst plūmes, pland rūsa, un naktīs man sapņos
parādās Valdemārpils.
Nāk latvijā rudens, un vakaros klusos
tik skumīgi cikādes čirkst,
Ka, liekas, es esmu pieguļā atvests
lapsām nenokauts zirgs.
Un man vēl ir laiks dots te vārtīties miglā
un mēnesi bubināt,
Un gaidīt, ka nāks kāds ar cukurgraudu
un siltu roku man klāt.
Tā migla, tā baltā migla pār laukiem,
ko viņa tik dīvaini klāj?
Kāds sarkans mēness! Un tumsa zem eglēm,
Tur bāliņi karā jāj.
Tur naktī ved tautās bārenīti -
lai neredz, naktī ved to,
Un Laima iet, ceļu rādīdama,
un pesteļi pesteļo....
Jau sienāži noklust, aug rudens rasa,
un nakts klūst melna kā suns.
Un debesīs iedegas zvaigzne, un purvā
iedegas malduguns.
Un man kļūst drēgni.
Es eju gulēt,
pār šķūnīti zvaigzne gail,
Un it neviena nav, kam pateikt,
ka man bezgalības bail.
Kāda bagāta zeme! Kāpēc šai zemē
es jūtos tik mazs un nabags?
Un apreibis pusdulls mēnesnīcā
par mani smej puķu tabaks.
/Im. Ziedonis/ |
|
|
