Jā, vai zini, ir jau smieklīgas šīs naktis. Īpaši tādēļ, ka zini, pa lielam jau nekas nav mainījies kopš tiem pašiem skolas gadiem. Pēdējās naktis. Īsi pēc termiņiem vienalga indeve liek piebeigt. Un tad vēl solījumi sev un citiem, bet ausīs sen jau dūc un drīz laikam arī debesis sāks skaidroties. Jā, mans aktīvākais periods ieslīdzis kaut kādā mazohismā – parakstīt ātri nevar, bet gulēt arī neies, kamēr nepiebeigs.
Un vēl man saka, ka izvēlos vieglāko ceļu. Nu ja, vispirms izpildīt vieglāko, vispirms strauji strauji, tad visu pārējo. Ja nu noņems nost, ja nu atbrīvos. Tak neatbrīvo, jādara vien ir.
Un dīvaini, es laikam nemaz negribētu, lai ir citādāk. Vai vismaz pagaidām negribu tik nopietni, lai pie saknēm visu izmainītu. Nē, nekādu “gan jau” nebūs. Vienkārši dzīvos tālāk. Bet šis ir smieklīgi, jo gulēts nav. Un galvā bardaka arī (nav).

Mammu, es vairs negribu piedzimt atpakaļ.