nodalja nr.5


Bet tad pienāca diena, kad es uzzināju, kas ir tas neparastais pie Sofijas:
Kādreiz Jonatans sacīja:
-Šodien mēs uz kādu laiciņu aiziesim pie dūju karalienes.
-Tas skan jauki! Kas tā par dūju karalieni? - es vaicāju.
-Sofija, -Jonatans atbildēja. -Es viņu tikai pa jokam saucu par dūju karalieni.
Un drīz es sapratu, kāpēc.
Bija krietns gabaliņš līdz Tulpju sētai, kur dzīvoja Sofija. Viņas māja atradās Ķiršu ielejas galā, aiz tās tūdaļ slējās augstie kalni.
Mēs aizgājām turp agrīnā rītā. Sofija stāvēja un baroja dūjas. Visas savas sniegbaltās dūjas! Ieraudzīdams tās, es atcerējos, to sniegbalto, kas sēdēja uz mana loga palodzes nu jau pirms tūkstoš gadiem.
-Vai atceries? -es čukstēju Jonatanam. - Vai tā nebija viena no šīm dūjām, kas aizdeva tev savus spārnus toreiz, kad tu biji kopā ar mani?
-Jā, - Jonatans atteia, - kā gan citādi es būtu nokļuvis te. Vienīgi Sofijas dūjas lido cauri debesīm tālu, jo tālu.
Dūjas apņēma Sofiju kā balts mākonis, un viņa stāvēja tur rāmi starp dūju spārnu vēdām.
"Tieši tāda izskatās dūju karaline," es nodomāju.
Tikai tagad viņa mūs pamanīja. Viņa apsveica mūs laipni, kā to allaž darīja, bet līksma viņa nebija. Viņa bija skumja un tūdaļ klusā balsī sacīja Jonatanam:
- Vakara vakarā es atradu Violantu beigtu ar bultu krūtīs. Tur augšā vilku gravā. Un zīmīte bija pazudusi.
Jonatana acis satumsa. Tādu es viņu nekad nebiju redzējis, tik sarūgtinātu. Es vairs nepazinu ne viņu, ne viņa balsi.
-Tieši to es domāju, -viņš sacīja. -Mūsu Ķiršu ielejā ir nodevējs.
- Jā, laikam tā būs, Sofija atbildēja. -Es tam negribēju ticēt. Bet tagad saprotu, ka laikam tā būs.
-Nāc, Kārli, tev jāaplūko, kā te viss izskatās.
Viņa dzīvoja Tulpju sētā viena ar savām dūjām, ar bitēm un kazām, un dārzs bija tik pārpilns ar puķēm, ka tikko varēja tikt uz priekšu.
Kamēr Sofija staigāja ar mani apkārt, Jonatans uzraka un iekārtoja dobes, kā tas jādara dārza pavasarī.
Es visuaplūkoju -Sofija daudzos bišu stropus un tulpes, un narcises, un viņas ziņkārās kazas, tomēr man visu laiku bija jādomā par Violantu, lai nu kas tā bija, kura kalnos bija nošauta.
Mēs atgriezāmies pie Jonatana, viņš bija nometies ceļos un iekārtoja dobes, viņa nagi bija melni.
-Paklau, mans mazais dārzniek, man liekas - tev drīz vajadzēs uzsākt ko citu.
-Saprotu, - Jonatans teica.
Nabaga Sofija, viņa, protams, bija vairāk satraukta nekā to gribēja parādīt. Viņa stāvēja, lūkodamās uz kalniem, un izskatījās tik noraizējusies, ka arī es kļuvu nemierīgs. Pēc kā viņa lūkojās? Ko viņa gaida?
To es drīz dabūju zināt. Jo Sofija uzreiz ierunājās:
-Tur viņa nāk! Paldies dievam, tur nāk Paloma.
Tur laidās viena no viņas dūjām. Sākumā tā tur augšā kalnos izskatījās tikai kā mazs, tumšs punktiņš, bet drīz bija klāt un nosēdās uz Sofijas pleca.
-Nāc, Jonatan! - Sofija strauji iesaucās.
-Jā, bet Sausiņš - es domāju, Kārlis. Viņam tagad jādabū zināt visu, - Jonatans sacīja.
-Protams! Nāciet abi ātrāk! - Sofija sacīja.
Bet dūja, kas bija nolaidusies uz Sofijas pleca, iešāvās iekšā pirmā. Sofija ieveda mūs mazā skabūzītī blakām virtuvei, aiztaisīja durvis un aizvēra logu aizvirtņus. Viņa laikam gribēja būt doša, ka neviens nedzirdēs un neredzēs, ko mēs darām.
-Paloma, mana dūjiņ, -Sofija teica. -Vai šoreiz tu esi atnesusi labākas vēstis nekā iepriekš?
Viņa pabāza roku zem dūjas spārna un izvilka mazu kārbiņu. No tās viņa izņēma tādu pašu saritinātu papīru, kādu Jonatans bija izņēmis no groza un paslēpis mūsu skapī.
-Lasi žigli! Žigli, žigli! - Jonatans sacīja.
Sofija lasīja un tad paklusu iekliedzās.
-Viņi sagūstījuši arī Orvaru, -Vīņa sacīj. -Tagad nav neviena, kas spētu, ko paveikt.
Viņa pasniedza papīrīti Jonatanam, un, kad viņš to bija izlasījis, viņa acis vēl vairāk satumsa.
-Nodevējs Ķiršu ielejā! Kā tu domā, kurš ir tas nelietis?- viņs vaicāja.
-Vēl es to nezinu. Vēl ne. Bet lai viņš piesargās, kad es to uzzināšu, - Sofija atteica.
Es tur sēdēju un klausījos nenieka nesaprasdams. Sofija nopūtās un tad sacīja:
-Pastāsti ārlim, Es pa to laiku, paraudzīšu jums brokastis.
Tad viņa izgāja virtuvē.
Jonatans apsēdās uz grīdas ar muguru pret sienu. Tur viņš klusi sēdēja, raudzīdamies uz saviem ar zemi notrieptajiem pirkstiem, beidzot viņš teica:
- Jā, tagad tu dzirdēsi. Tagad, kad Sofija man atļāvusi tev to pateikt.
Viņš daud ko bija stāstījis par Nangijālu pirms manas ierašanās tur un arī pēc tam, bet nekas nebija līdzīgs tam, ko tagad dabūju zināt Sofijas skabūzītī.
-Atceries, ko es tev teicu,- viņš iesāka. -Ka dzīve te, Ķiršu ielejā ir viegla un vienkārša. Tā tas ir bijis, un tā tam vajadzētu būt, bet tagad tā vairs nav. Ja tai otrā ielejā ir tik grūti un smagi, tad arī Ķiršu ielejā dzīve kļūst smaga, saproti?
-Vai tad ir vēl citas ielejas?- es vaicāju, un tad Jonatans man pastāstīja par divām zaļām Nangijālas ielejām, kas ir tik skaistas Nangijālas kalniem. Ķiršu ieleja un Ērkšķrožu ieleja-divas dziķas, kalnu apņemtas ielejas, tik augstu, mežonīgu kalnu, ka grūti ir nokļūt no vienas ielejas otrā, ja nezina mazās, bīstamās līkloču taciņas, Jonatans sacīja. Taču ieleju iemītnieki šīs taciņas pazina un viegli varēja satikties.
-Jebšu, taisnību sakot, tas bija agrāk, -Jonatans stāstīja. -Tagad no Ērkšķrožu ielejas neviens netiek ārā un neviens arī nevar tur iekļūt. Neviens cits kā Sofijas dūjas.
-Kāpēc tā?- es vaicāju.
-Tāpēc, ka Ērkšķrožu ieleja vairs nav brīva zeme. Tāpēc, ka tā atrodas ienaidnieku rokās, - Jonatans sacīja.
Viņs palūkojās uz mani, itin kā noraizējies, ka mani izbiedēs.
-Un neviens nezina, kas notiks ar Ķiršu ieleju,- viņš piebilda.
Nu es biju izbijies. Es biju staigājis te apkārttik mierīgs un domājis, ka Nangijālā nav nekā bīstama, bet nu es tiešām izbijos.
-Kas tas par ienaidnieku?- es vaicāju.
-Viņu sauc par Tengīlu, Jonatans atbildēja, un šīs vārds skanēja nejauki un baigi.
-Kur atrodas Tengīls? -es vaicāju.
Tad Jonatans man pastāstīja par Karmanjaku, zemi, kas atrodas mūžsenos kalnos aiz mūžsenas upe sun kur valda Tengīls, nežēlīgs kā čūska.
Mani pārņēma vēl lielākas baismas, bet es negribēju to izrādīt.
-Kāpēc viņs nevar palikt savos mūžsenos kalnos? Kāpēc viņa jānāk un jāizposta Nangijāla? - es vaicāju.
-Jā redzi, -Jonatans sacīja. -Tas, kurš varēs atbildēt uz šo jautājumu, varēs atbildēt uz daudz ko. Nezinu, kāpēc viņam jāizposta itin viss. Bet tā tas ir. Viņš nenovīd, ka cilvēki ielejās dzīvo pēc sava prāta. Viņam ir vajadzīgi vergi.
To teicis, viņš apklusa un, raudzīdamies uz savām rokām, kaut ko murmināja, es to sadzirdēju.
-Ak, šis nezvērs, un viņam pieder arī Katla!
Katla! šīs vārds man likās pretīgāks, kādu jelkad esmu dzirdējis, un es viņam vaicāju:
-Kas ir Katla?
Bet Jonatans pašūpoja galvu.
-Nē, Sausiņ, es zinu, ka tu jau tagad esi izbijies. Par Katlu es negribu runāt, jo tad tu nevarēsi naktī gulēt.
Bet viņš man pastāstīja, kas ir tik neparasts pie Sofijas.
-Viņa vada mūsu slepeno cīņu pret Tengīlu, - Jonatans sacīja. -Mēs cīnāmies pret viņu, vai saproti, lai palīdzētu Ērkšķrožu ielejai. Kaut gan mums tas jādara slepeni.
-Bet Sofija, kāpēc tieši viņa? - es vaicāju
-Tāpēc, ka viņa ir stipra un spēj vadīt, - Jonatans teica. -Un tāpēc, ka viņai it nemaz nav bailīga.
-Bailīga, tu arī neesi bailīgs, Jonatan,- es teicu.
Tad viņš nedaudz padomāja un pēc tam sacīja:
-Nē, es arī neesmu bailīgs
Ak, cik ļoti es vēlējos, kaut es būtu tikpat drosmīgs kā Sofija un Jonatans! Bet es te sēdēju tik izbijies, ka pat nespēju domāt.
-Vai par Sofiju un viņas dūjā, kas ar slepenām vēstīm lido pāri kalniem, vai par to zina visi? - es vaicāju.
-Tikai tie, uz kuriem mēs varam droši paļauties, -Jonatans sacīja. -Taču viņu vidū ir viens nodevējs, un ar to pietiek!
-Violantu nošaāva vakar vakarā, kad tā nesa slepenu vēsti no Sofijas. Un, ja šī vēsts nonāks Tengīla rokās, tad nāve draudēs daudziem Ērkšķrožu ielejā.
Man likās drausmīgi, ja kāds var nošaut dūju, kas lido tik balta un nevainīga, kaut arī tā nes slepenu vēsti.
Piepeši es atcerējos, kas mums atrodas tur mājās skapī. Es vaicāju Jonatanam, kādēļ virtuves skapī mums jātur slepenas vēsties un vai tas nav bīstami.
-Jā, tas ir bīstami, -Jonatans atbildēja. -Bet vēl bīstamāk ir turēt tādas Sofijai. Tur Tengīla vīri meklētu vispirms, ja viņi ierastos Ķiršu ielejā, nevis pie viņas dārznieka.
Labi, sacīja Jonatans, ka neviens, izņemot Sofiju, nezinot, kas viņš esot īstenībā. Ka viņš esot ne tikai viņas dārznieks, bet arī tuvākais cilvēks cīņā pret Tengīlu.
-Sofija pati tā izlēma, -viņš turpināja. -Viņa negrib, ka te Ķiršu ielejā to zinātu kaut viens cilvēks, tapēc tev jāzvēr, ka tu pats par to klusēsi līdz tai dienai, kad Sofija pati par to runās.
Un es zvērēju, ka drīzāk nomiršu nekā izpaudīšu to, ko nule biju dzirdējis.
Mēs paēdām brokastis pie Sofijas un pēc tam jājām mājup.
Bija vēl kāds, kas šajā rītā jāja pa lauku. Kāds, ko mēs satikām uz taciņas, tikko bijām pametuši Tulpju sētu. Vīrs ar sarkano bārdu, kā tad viņu sauca -Huberts?
-Ak tā, jūs bijāt pie Sofijas, -Huberts teica. -Ko jūs tur darījāt?
-Apkopām viņas dārzu, -Jonatans atbildēja un parādīja ar zemi notrieptos pirkstus. -Un tu, vai jāj medībās? -viņš vaicāja, jo Hubertam priekšā segliem bija šaujamais loks.
-Jā, nošaušu pāris meža trusīšu, -Huberts atteica.
Es iedomājos mūsu mazos trusīšus mājās un priecājos, kad Huberts ar savu zirgu aizklidzināja prom un es viņu vairs neredzēju.
-Huberts, - es jautāju Jonatanam, -ko tu īsti par viņu domā?
Jonatans mazliet padomāja.
-Viņš ir visveiklākais šāvējs visā Ķiršu ielejā.
Vairāk viņš nekā neteica.
Palomas vēsti Jonatans bija paņēmis līdzi, iebāzis mazā ādas maisiņā un paslēpis zem krekla. Kad mēs pārnācām mājās, viņš papīrīti ielika slepenajā skapja atvilktnē. Taču iepriekš es drīkstēju izlasīt, kas tur bija rakstīts, proti:
"Vakar sagūstīja Orvaru, un tagad viņš ieslodzīts Katlas alā. Kāds Ķiršu ielejas iemītnieks nodevis viņa slēptuvi. Jums tur ir nodevējs, noskaidrojiet, kurš tas ir!"
-Noskaidrojiet, kurš tas ir!- Jonatans teica. -es vēlētos to izdarīt.
Zīmītē bija rakstīts vēl kaut kas, taču tas bija rakstīts nez kādā slepenā valodā, kuru es nesaprasti, un Jonatans teica, ka man to nevajagot zināt. Tas esot jāzina tikai Sofijai.
Taču viņš man parādīja kā atvērt slepeno atvilktni. Es to pāris reižu varēju atvilkt un aizvērt. Tad viņš pats to aizvēra un skapi aizslēdza, bet atslēgu atkal ielika miezerī.
Augu dienu es prātoju par to, ko biju uzzinājis, un augu nakti gulēju nelāgi. Es sapņoju par Tengīlu, par nonāvētām dūjām un gūstekni Katlas alā, sapnī es tā iekliedzos, ka pats atmodos.
Un tad - ticat vai neticat! - tad es ieraudzīju kādu tumšu stāvu kaktā pie skopa, kādu, kas no mana kliedziena izbijās un kā tumša ēna izslīdēja pa durvīm iekams es pa īstam uzmodos.
Tas notika tik ātri, ka man likās- to visu es esmu nosapņojis. Bet Jonatans tā nedomāja, kad es viņu uzmodināju un to pastāstīju.
-Nē, Sausiņ, tas nebija vis sapnis, -viņš teica.
-Tas nebija sapnis! Tas bija nodevējs!