Un es nokāpju pa trepēm.
Man mugurā ir lēta krēmkrāsas kleita no viegla, burzīga auduma. Es zinu, ka tā absolūti nepiestāv manam ādas tonim- nopulēti baltam, kur nu vēl krāsotajiem sarkanrudajiem matiem. Kleita sniedzas nedaudz pāri celim, plecu lencītes visu laiku kaitinoši šļūk lejā, atsedzot bezgaumīgi koši sarkana krūštura gumijas. Matus esmu pavirši sasējusi pakausī izpūrušā mezglā. Rotaslietu nav. Nekādu. Iedomājos, ka izskatos pēc savvaļas zvēra, mežonēna, kas absolūti neiederas šajās (minimālisma un baroka, un klasicisma sajaukuma) telpās.
E. stāv atspiedies pret stenderi durvju ailē. Vienā rokā sastingusi viskija glāze, no kuras nodzerts labi ja viens mikroskopisks malks. Sniega balts krekls. Piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, atpogātas trīs augšējās pogas. Melnas auduma bikses. Otra roka nevērīgi iebāzta to kabatā. Es iedomājos, kā viņu redz citi cilvēki. Mājīga nepiespiestība. Dabiska pašpārliecinātība. Viss padodas bez piepūles. Tumši mati, skaista seja. Pievilcība. Jā, tas ir vārds, ko cilvēki parasti izvēlētos viņa raksturošanai. Tāda pievilcība, kas dota tikai nedaudziem. Harizma (charis- grieķu val.- dievu dāvana, mīlestība).
Viņš paskatās uz mani ar dzēlīgu skatienu. Asu. Dedzinošu. Izsmejošu. Es zinu, ka viņu kaitina mans apģērbs. Brīdi man pat šķiet, ka tas viņu kaut kā aizvaino, aizskar. Es savukārt varētu izsmiet viņa aktiera gaitas ar viskija glāzi, kuru viņš visu atlikušo vakaru staipīs līdzi, tā arī to nekad neiztukšojot, tomēr neliekot viesiem justies neērti par viņu visai neierobežoto aizraušanos ar alkoholu. Mans brālis nedzer. Praktiski nekad un nemaz. Tā ir viena no viņa mistērijām. Viņš vienmēr ir skaidrā. Kā tāds uzasināts zīmulis. Varbūt tas viņam sniedz pārākuma sajūtu pār citiem? Pār šiem iereibušajiem viesiem, pār katru izkrāsoto blondīni, kas, pārspīlējusi ar martini, vakara gaitā metīsies viņam ap kaklu, pār katru sadzērušos 'ej, vecīt' tipiņu, kas, kaklasaiti pār plecu pārmetis, rāpos pakaļ pirmajiem brunčiem, kas nonākuši viņa redzeslokā.
Es saviebjos un nogriežos pa kreisi, neapveltījusi E. ne ar kādu skatienu.
Man mugurā ir lēta krēmkrāsas kleita no viegla, burzīga auduma. Es zinu, ka tā absolūti nepiestāv manam ādas tonim- nopulēti baltam, kur nu vēl krāsotajiem sarkanrudajiem matiem. Kleita sniedzas nedaudz pāri celim, plecu lencītes visu laiku kaitinoši šļūk lejā, atsedzot bezgaumīgi koši sarkana krūštura gumijas. Matus esmu pavirši sasējusi pakausī izpūrušā mezglā. Rotaslietu nav. Nekādu. Iedomājos, ka izskatos pēc savvaļas zvēra, mežonēna, kas absolūti neiederas šajās (minimālisma un baroka, un klasicisma sajaukuma) telpās.
E. stāv atspiedies pret stenderi durvju ailē. Vienā rokā sastingusi viskija glāze, no kuras nodzerts labi ja viens mikroskopisks malks. Sniega balts krekls. Piedurknes uzrotītas līdz elkoņiem, atpogātas trīs augšējās pogas. Melnas auduma bikses. Otra roka nevērīgi iebāzta to kabatā. Es iedomājos, kā viņu redz citi cilvēki. Mājīga nepiespiestība. Dabiska pašpārliecinātība. Viss padodas bez piepūles. Tumši mati, skaista seja. Pievilcība. Jā, tas ir vārds, ko cilvēki parasti izvēlētos viņa raksturošanai. Tāda pievilcība, kas dota tikai nedaudziem. Harizma (charis- grieķu val.- dievu dāvana, mīlestība).
Viņš paskatās uz mani ar dzēlīgu skatienu. Asu. Dedzinošu. Izsmejošu. Es zinu, ka viņu kaitina mans apģērbs. Brīdi man pat šķiet, ka tas viņu kaut kā aizvaino, aizskar. Es savukārt varētu izsmiet viņa aktiera gaitas ar viskija glāzi, kuru viņš visu atlikušo vakaru staipīs līdzi, tā arī to nekad neiztukšojot, tomēr neliekot viesiem justies neērti par viņu visai neierobežoto aizraušanos ar alkoholu. Mans brālis nedzer. Praktiski nekad un nemaz. Tā ir viena no viņa mistērijām. Viņš vienmēr ir skaidrā. Kā tāds uzasināts zīmulis. Varbūt tas viņam sniedz pārākuma sajūtu pār citiem? Pār šiem iereibušajiem viesiem, pār katru izkrāsoto blondīni, kas, pārspīlējusi ar martini, vakara gaitā metīsies viņam ap kaklu, pār katru sadzērušos 'ej, vecīt' tipiņu, kas, kaklasaiti pār plecu pārmetis, rāpos pakaļ pirmajiem brunčiem, kas nonākuši viņa redzeslokā.
Es saviebjos un nogriežos pa kreisi, neapveltījusi E. ne ar kādu skatienu.