brīvdienās neko nedarīju. nu neko tādu, ko ierasts darīt. 5dien braukāju pa pilsētu mājās biju 2os. vakar sēdēju ar savu puisi mašīnā. runājām, nezinu par ko, bet tas bija jauki. kad viņš ir blakus liekas, ka viss ir tik labi. bet kad viņa nav, manā galvā ir tāds mudžeklis. nē, vainīgs nav viņš, jo viņā nekas nav mainījies. ne viņš, ne viņa ieradumi vai ikdiena. bet vaina ir manī. es nesaprotu sevi. nesaprotu savas vēlmes. jau trešo dienu sēžu savā istabā un domāju par vienu un to pašu. nezinu vai tas ir kaut cik reālas domas vai vnk sevi mānu. varbūt meklēju kko dramatiskākai dienai. nu ziniet tā, lai interesantāk! tādas jau mēs meitenes esam.. gribās tās pastāstīt kādai draudzenei, bet baidos, ka, ja tās izteikšu skaļi, pati tām patiesi noticēšu..