tethys_

Un ļoti vienkārši. Pavisam īsu brīdi, pirms būtu jau jābūt plāt, var atļauties pateikt, ka kakls sāp. Man viss vakars veltīts viņam (domās), sapucējusies, sakārtojusi istabu, uzaicinājusi māsu ciemos, lai varētu kopā jauki pavadīt laiku, kamēr esmu viena mājās, bet viņš nē, šim kakls sāp. Un nevis no rīta, nevis pēcpusdienā viņš to pamana, bet gan jau vēlā vakarā.
Nē, nu tā jau cilvēki dara. Ikdienā tā dara. Droši vien, ka es arī tā daru, bet tomēr cenšos paziņot laikus, lai nav tā, ka otram viss vakars izpostīts un nav, ko darīt sestdienā, jo ko nu vairs tu ar kādu sarunāsi, pie tam, ja veselība īpaši neļauj apkārt staigāt.
Jūtos pretīgi. Jā, jūtos personīgi aizsarta un sāpināta. Man nepatīk būt visu vakaru un nakti vienai mājās, ja nav nekas izdomāts labs, ko darīt un vispār tā ir cūcība.
Bet jā - senāk man pašai bija kauns kavēt pat vienu minūti, ja kāds gaida ārā vai desmit minūtes, ja es eju ciemos, bet pasaule mani tik audzina un audzina sliktajā virzienā, ka ir normāli kavēt, nepateikt, neizdarīt, kas solīts un vēl brīnīties, ja kādam nepatīk. Dzīvojot ģimenē esmu audzināta precizitātē un solījumu pildīšanā, bet ārpasaulei nav tādu standartu un tas mani nenormāli kaitina. Un man pašai zūd šie standarti, kaut nedaudz, jo kāpēc man jācenšas, ja citi nevar?
Sāpošu kaklu nepamana 10 min, pirms jau jābūt klāt.