| Nu tad tā.. Kādām emocijām apņemta diena! Kādas dzīves mācības! Vissvarīgākā no tām - neiziet no dievišķās vadības. Kaut arī visi apstākļi varētu liecināt par kaut ko tādu, kā dēļ būtu jāraud, jāpārdzīvo, vispirms paskatīties, kāda ziņa attiecībā uz to nāk no gudrās sirds. No sirds, kuras uztvērējs pavērsts uz Dieva ''raidstaciju''- ko Viņš man saka, kā viss īstenībā ir? Un patiešām - ja es to būtu darījusi jau sākumā, jau vakar vakarā, nevis tikai šo pēcpusdien, lasot Schlungsbrief, mani tas jaukais gaišums, tas miers un iekšēja zināšana ''ka viss ir labi'' būtu pārņēmis jau no paša sākuma.. Tā vietā es izvirzīju pati savus pieņēmumus, secinājumus, pati tiem noticēju, pati sāku radīt un raidīt attiecīgu noskaņojumu un atļāvu griezties tam ap sevi kā planētas pavadonim pa pašas iezīmētu orbītu arvien ātrāk un ātrāk, un ātrāk, līdz tas bija acu priekšā kā nepārtraukta svītra, kas ar tumšas krāsas zīmuli svītroja citādi tik skaisto un saulaino aprīļa vidus dienu ar dzeltenajiem taureņiem un pirmajām pie auss zuzošajām bitēm. Lasot Schulungsbrief un tiekot līdz kādam otrajam, trešajam stāstam, mani apņēma saulaini gaišs miers. Miers bez paskaidrojumiem un argumentiem, kādēļ man tas bija (vai tad man nevajadzēja uztraukties, skumt, h?). Manā apziņā nebija atbildes, kādēļ man tas pēkšņi bija. Bet Tas, kas man to iedeva, zināja, ka man nav par ko satraukties, man nav vajadzīgs nemiers vai skumjas. Un tā nu es to pieņēmu un centos arī nedomāt par visiem šķietami acīmredzamajiem apliecinājumiem. Pārnākot mājās, es uzzināju, ka esmu ļoti kļūdījusies savā pieņēmumā. Kā Y teica: ''Ar sievietēm ir tāda lietiņa.. Pati uzdod jautājumu, pati atbild, pati pēc tam apvainojas..'' Vieta, lai vaigu galos iezagtos mulss sārtums (blush). Tā, šī vieta garām, turpinu. Šodien atdevu klusējošā mikrofona parādu A. on Russian Youth IGR. Tiku galā ar dzejoli (uhhhuu..), vēlāk stādījos priekšā, kas es esmu, kāds ir mans uzdevums bg-f, pastāstīju par piedzīvoto, kā biju fiziski sajutusi B. Kaut arī, lasot dzejoli, ar ātrlasīšanu vai daiļlasīšanu krievu valodā droši vien neizcēlos un mani tādēļ vismaz pagaidām nesūtīs uz rajona vai republikas olimpiādi, es to vismaz izdarīju! Ha! Un te nu man īstenībā lauvas tiesu palīdzēja sevis ar iepriekšminēto pieņēmumu izmocītā es - ja ir (vai nupat bija) kas svarīgāks, par ko ļauties nest sevi uz pārdzīvojuma zirga, tad tas, kas iepriekš ir izraisījis lielu pārdzīvojumu, vairs nešķiet tik būtisks. Un atkal zināms apliecinājums tam, ka arī ļaunais galu galā, pašam to negribot, var aizvest pie labā! He-he-he.. Jā, un vēl apņēmos arī vairāk lasīt krieviski - redzi, arī tas mani vedīs tālāk un tas galu galā ir kas gluži labs! Cik labi.
P.S. Bija jaukā krievietīte Inese (kuras smiekli bija dzirdami pat no trešās istabas un kuras māte (šķelmīgs smaids) apprecējās ar 12 gadus jaunāku vīrieti) un man uz galda ir četri lieli un brīnumskaisti ziedi balti rozā krāsā gandrīz metru garā kātā. Un Y (2)5. stāvā.. :* (dreamly) |