tiko saņēmu ļoti skaistu atgādinājumu no Madaras. Otrdien taču debates, un mēs ar Madaru un Friku aizstāvam viedokli, ka māksla rodās sāpēs, ko rada iemīlēšanās. Var arī no prieka, bet arī tad to rada iemīlēšanās. Nu vienvārdsakot, runa ir par tauriņsajūtu. Bet vēsturiskā pasaules pieredze saka, ka lielākas lietas tomēr mirkst asarās. Pretējā puse sacīšot, ka galvenais mākslas priekšnosacījums otmēr esot talants. Tiko atcerējos, ka es taču par to mācījos dažos labos man ne sevišķi mīļos mācību priekšmetos.

Un tā - Madaras nakts sms - "Jūs neatradīsiet uz zemes neviena dzejniekam, kas uzdrošināsies ķerties pie spalvas, nepamērcējot to skaistākajās mīlestības asarās." (V. Šekspīrs)

Un tagad es šķīstīšos, nē, nu ne gluži gan tā. Bet es zinu, ka manī tagad ir tieši tās mazās cilvēku skumjas, kas uz mieru ved.

"Kā skursteņi kāpj debesīs,

Kā grib debesis piedūmoti.

Man tur debesīs ir viena kaija.

Kaijiņa. Balta ļoti.

Es nekā vairāk nesacīšu

Kā tikai vienu, proti -

Man tur debesīs ir viena kaija.

Kaijiņa. Balta ļoti."

/Imants Ziedonis/