apēd mani -

nespēju paciest rudeni - visu laiku esmu pārklāts ar nomācoši smagu šķidrautu, kurš liek par sevi manīt brīžos, kad prāts nav nodarbināts ar praktiskām problēmām, problēmām, vienādojumiem un to risinājumiem
konvulsīvi drebu tumšajos rītos izdzirdot coldplay-clocks, nespēju noskatīties uz norasojušajām, oranžajām lapām, kas, zemē pūdamas, jau sāk sačokuroties, nespēju naktīs gulēt murgu dēļ
pats skaistākais, kas vien var būt, ir traģēdija, nāve vienmēr būs le grand finale, vienmēr kaut kas sadalās pa gabaliņiem un pazūd, atstājot šķebīgi saldu pēcgaršu
lapas, virpuļodamas man apkārt, sačukstas, vējš dzen miglas pilienus sejā, un es nejauši sajūtos kā ierauts hamletā, kā rozenkrancs vai gildenšterns. traģēdijas var baudīt no malas, kā skatītājs un procesu analizētājs, sāp tiem, kuri veido un piedalās traģēdijās. tiklīdz mēs par daudz iedziļināmies (tiekam ierauti) traģēdijā, tā paši kļūstam par tās daļu. es negribu kļūt par hamletu, tāpēc regulāri piespiežu roku, lai pārbaudītu, vai hamlets jau nav ieperinājis manī traģiskuma dīgli. un, tikko kāds manam rokasspiedienam atbild, es atkal jūtos, kā sēdētu teātra zālē un skatītos, kā ziņnesis paziņo - 'rozenkrancs un gildenšterns ir miruši, ser'