.
Šonakt redzēju tevi izteikti jokainā sapnī. Tiesa, tas bija arī ļoti tīkams sapnis. Un jocīgākais ir tas, ka no rita man juka, kas bijis patiesībā, kas sapnī. Lai gan es redzu ļoti dzīvus sapņus, tā gandrīz nekad nenotiek.
Viss sākās ar to, ka sestdien-svētdien šajā nedēļā es, tu un kāda persona - šoreiz Aivis jau otro reizi nedēlas laikā braucām uz maniem laukiem. Tur nez kāpēc (šos savus sapņus nekad nesapratīšu) sāku maigoties ar Aivi. Tas parasti sapņos sākas tā tīri vai pa jokam, it kā tas būtu baigi smieklīgi un visiem par to būtu jābūt uzjautrinātiem, bet tev gan tas kaut kā nepatika un tu aizvācies uz otru istabu. Mēs ar Aivi samulsām un nesapratām, kas tev nepatika, bet nu neko. Aizbraucam tagad svētdien mājās.
Tad sapnī vakar vakarā tu man zvani un sākas ļoti reālistiskā daļa, kurā tu man saki, ka esi uzaicini mani ar tevi kopā iet uz vienu seksa klubu, kuru tu esi atklājis, neesi gan tur vēl bijis, bet esot ļoti labas atsauksmes, ka viss ir tā brīvi un var kaut vai pirmajā reizē vienkārši aiziet iepazīties ar personālu un biežākajiem klientiem, un vēl - tur viss esot apvienots ar galda spēlem :D
No sākuma drausmīgi laužos un saku, ka man bail, ka nez, nez... bet beigās tu par to stāsti ar tādu jūsmu un apelē pie manis teiktā, par ko runājām pie Linezera, ka es taču kādreiz gribētu uz tādu aiziet. Tad nu piekrītu. Tad tu man sāc stāstīt, kā tur nokļūt. Tas ir kaut kur Āgenskalnā, kur var iekļūt tās mājas pagalmā tikai ar paroli, kas vienu sienu pārvērš par žalūzijām un tad tur var izspraukties cauri. Nodomāju, ok, ejam. Nez kāpēc tu nosaki ļoti jocīgu laiku - deviņos no rīta. Tur viss sākoties jau astoņos. Tas sanāk ceturtdien, kad esot jauniņo diena.
Tad nu es tā kā otrdienas vakarā aizmiegu (kā jau tas arī bija) un sāku sapņot, kā es eju uz šo klubu, Aiz stresa aiznesos tur jau pusdeviņos un ir tik šausmīgi auksts, ka nodomāju, ka nekādā gadijumā nevēlos tevi gaidīt pusstundu un labāk iešu kaut vai iekšā viena. Saņemos drosmi, nosaucu paroli, siena tiešām pārvēršas par milzīgām žalūzijām un eju iekšā.
Tur mājīga priekštelpa, smuka meitene paņem manas virsdrēbes un es saprotu, ka visa esmu tērpusies gaiši zilā atlasā un ar milzīgu zilu puķi matos. Nobrinos, ka man taču nav tādu nejēdzīgu drēbju, bet neko darit.
Dodos tālāk, mani ieaicina pie vienas spēles. Istabiņa kā jau varētu būt seksa klubā, viss izpolsterēts un ar spilveniem, bet pagaidām visi apģērbti, es nodomāju - ok. Tur atkal ir tāda digitāla galda spēle kā futūristiskās filmās - virtuālas kārtis, virtuāls speles laukums, spēle interesanta, jāatver mākonīši, kas smuki slīd pa grīdu un tur apakšā ir visādi uzdevumi - sākumā ļoti vienkārši kā bučiņa uz vaiga, un jo tālāk, jo vairāk. Man uznāk azarts, jo pati spēle pat bez visa pārējā ir baigi interesanta, es iepazistos ar cilvēkiem, ik pa laikam parādās kāds jauns, bet pagaidām vēl nekas nebija tālāk par apakšveļu, kad parādījies tu ar nīgru sejasizteiksmi, jo esot mani ilgi ārā gaidījis. Man bija aizmirsies tev pazvanīt, jo bija ļoti interesanti.
Un tad nāk interesantākais. Es pamostos un ļoti skaidri apjēdzu, ka ir tikai trešdiena, tātad par klubu es esmu sapņojusi, bet to, vai tu mani tiešam tur aicināji vai ne, es nespēju saprast. Pirmā doma - jāuzzvana jāpajautā, bet man sāka likties, ka ja tas bija sapnī, tad tu drausmīgi ierēksi par mani. Pēc tam sāku domāt, ka tas, ka tu mani aicināji, varētu man raisīt sapni, bet ja nu nē? Tad pamazām es atcerējos, ka tu man stāstīji par sienu, kas pārvēršas žalūzijās un sapratu, ka tas tomēr bija sapnis, bet pa to laiku es paspēju vellu no elles izdomāt ārā par to, kā es varēju piekrist, un ko tava meitene teiks, un ko Koks domās, un kāda muša man bija iekodusi, ka es piekritu, un vai tā nav kaut kāda smalka atriebiba par to maigošanos ar Aivīti tavā acu priekšā (kas ari bija sapnī, bet to es neatcerējos). Sapratu, ka man tiešām nav tādas vēlmes tagad vazāties pa tādām iestādēm (nu, varbūt, ja tās būtu tik jaukas, kā sapni, tad ja, bet tam es gan neticu).Labi, ka līdz galam pamostoties nāca apjēga, ka tas nebija pa istam, ne uz laukiem braukšana, ne uzaicinājums, ne klubs.
Tas ir viens no lielākajiem manas dzīves apziņas gļukiem, kādi ir gadījušies. Kad es līdz galam pamodos, nodomāju, ka laikam esmu vēl jocīgāka, kā man ir licies :D