surrender -

viss pārāk ātri beidzās
un es nezinu, laikam esmu pārāk emocionāla, man skudriņas skrēja un asinis riņķoja un trīceklītis vēl tagad

bijabijabija gaidīšanas un salšanas, un skolas kavēšanas, un vientulības vērts

es tikai nesapratu vai nebija pakāršanas ainas vai arī no tās vietas, kur sēdēju, nevarēja redzēt
bet nu katra izrāde tomēr savādāka un varbūt viņi saprata, ka tas ir pārāk traumējoši vai kā
kad mūziķi iznāca, vienam rokās bija vālītes un man ieslēdzās tas koncertu relikviju vākšanas gariņš, bet tad es atcerējos, ka tur ir opera un vālītes neviens pa gaisu nemetīs

riņķoriņķo asinis unjā laikam arlabunakti
tagad klusums tik ļoti duras ausīs un es dzeru tējiņu un ēdu cepumus un man koncerti ik pa laikam vajadzīgi un es labāk beigšu rakstīt, tiešām arlabunakti (kaut es droši vien nevarēšu aizmigt, bet tad jau redzēs)