aizvakar mežā laikam purpināju sev zem deguna tik daudz un tik skaļi, ka pierunāju sev klāt pilnīgi melnu taureni. skaists, nekad iepriekš neredzēts šķita. kā no nakts vai no negaisa atlidojis. nevienas pašas gaišuma svītriņas, kas debesu pamalē kārpītos, pat ne uz spārnu galiem. viena vienīga melnas nakts tumsa, kurai blakus līkumiem pilna pusceļa sajūta - brīdis, kas čum un mudž, paliekot garāmslīdošu ainavu pārpilns.