my personal shit - mīlestība

Mana gaišā mīla, neliec vērt lūpas, nevajag!
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku,
Ļaunā, klausi jel. Tev prieks tikai mājo.
Nelūdz man dziesmas nekad, sirds pilna moku.

Tik skumīgs bija stāsts par mazo dzīves baudītāju meiteni Rešāda Nurī Gintekīna grāmatā „Mazputiņš”. Jā es un stāstu cik skaista ir kāda grāmata. Kaut kas neierasts, jo es vispār nemēdzu lasīt, varbūt noskatos kādu filmu vai angļu valodā izlasu divas nodaļas no visas grāmatas par kuru būs jāstāsta, bet ne jau lasīt kādu grāmatu. Es vakardien no desmitiem līdz kādiem diviem lasīju šo romānu, šo jauko stāstu, jau ap vieniem, kad negribīgi ieskatījos mobilā telefona pulkstenī mani nomāca miegs, man šķita, ka kuru katru mirkli atlūzīšu pie grāmatas un nedod dies’ pazaudēšu vietu, kur es paliku. Bet nē, no rīta vienpadsmitos dienā pamodos, mazā lampiņa bija izslēgta, grāmata nolikta uz galda ar bibliotēkas kartiņu, kas kalpoja par grāmatzīmi, iekšā tajā. Es jau atkal pati sev nezinot miegā biju apzinīgi izdarījusi visu, lai apzinīgi un normāli gulētu. Jā, esmu dīvaina un to apzinos. Šorīt ko līdz pamodos es turpināju lasīt, nieka simts lapaspuses un Ferides (Čalīkušū) dzīves sāpīgo notikumu noslēgums. Grāmata bija skaista, turku romāns. Varbūt kāds padomās, ka turki ko tur spētu uzrakstīt, kaut kādi harēmi, plīvuri un garlaicība, bet tā nav. Harēmi ir tikai arābiem, plīvuriem ir sava veida nozīme un nekādas garlaicības, tikai vienas skaistas meitenes skaistākie gadi aprakstīti. Augstāk minēto pantiņu par mīlestību es paņēmu no grāmatas, to ūdenskrituma krastā Feridei un vēl dažām meitenēm dziedāja Jusufs, kas bija iemīlējies Feridei, bet meitene to uzzināja tikai mirkli pirms viņa nāves. Dažās vietās lai cik dažiem dumi neizlausītos, bet man sariesās asaras acīs. Arī Munise un citi cilvēki, kas tika aprakstīti grāmatā. Lai vai kā beigās tomēr Čalīkušū atgriezās pie sava mīļotā Ķamrāna, kura dēļ desmit gadus klaiņoja viena pati pa dažādām pilsētām, lai atrastu sev mājas.
Visa grāmata ir veidota kā Ferides dienasgrāmata, tikai pēdējā nodaļa ir stāsta veidā, kur meitene jau atgriežas dzimtajā Stambulā. Pārrakstīšu šeit fragmentu no Čalīkušū pēdējajiem ierakstiem viņas dienasgrāmatā.

Un, lūk, manas dienasgrāmatas pēdējā lappuse. Tā pierakstīta ar sīkām cilpiņām, kas atgādina skudru kājiņu pēdas. Reizē ar manām likstām beidzas arī burtnīca. Kāda skumja sagadīšanās! Neparko nesākšu jaunu dienasgrāmatu, nekad nesaņemšos aprakstīt jauno dzīvi. Man nav vairs par ko stāstīt. Rīt es kļūšu Hairullaha beja sieva, un man nebūs ne tiesību, ne drosmes runāt par citu dzīvi. Kas kopīgs sievietei, kas rīt pamodīsies vecā ārsta istabā, ar Čalīkušū, kuras visa dzīve ir vienkārša dziesmiņa un dažas asariņas?...
Šodien Čalīkušū nomirs uz visiem laikiem zem rudens lapām, kas nogūlušās uz viņas asaru slacītās dienasgrāmatas.
Kāpēc slēpt taisnību pēdējajā šķiršanās brīdī? Šo dienasgrāmatu, kuru tu nekad neizlasīsi, es rakstīju tev, Ķamrān. Jā, viss, ko es te runāju, viss, ko es rakstīju,- domāts tikai tev. Šodien beidzot ir laiks atzīties: esmu izdarījusi nelabojamu kļūdu! Jā, lai kā, es tiktu mīlēta, es varēju būt laimīga ar tevi un, protams, zināju to. Tas likās par maz. Man iegribējās būt ļoti, ļoti, ļoti mīlētai, pat ja ne tā, kā mīlu pati (tas nav iespējams), tad vismaz gandrīz tā pat. Vai man bija tiesības uz tādu mīlu? Nedomāju, Ķamrān. Esmu maza nejēgas meitene. Tu taču mīli savadībi, savdabīgi arī liec sevi iemīlēt. Vai ne, Ķamrān? Bet es to nesapratu…
Kas zina, cik valdzinoša sieviete bija tavs „dzeltenais ziediņš”? Saku to ne tādēļ, lai tev pārmestu, Ķamrān. Tici man. Ja viņa darīja tevi laimīgu, esmu ar mieru izlīgt ar viņu savās domās. Kas zina, cik jaukus vārdus viņa tev teica, cik jaukas vēstules viņa prata rakstīt! Bet es… Iespējams, būtu kļuvusi laba māte taviem bērniem, mūsu bērniem… Tas arī viss.
Ķamrān, to, ka tevi mīlu, es uzzināju pēc tam, kad bijām šķīrušies. Iemesls nav tas, ka iepazinu dzīvi vai mīlēju citus. Es to sapratu, tāpēc ka joprojām mīlēju tavu tēlu savā sirdī.
Garajās naktīs Zeinīlerā, kad vējš līdz pašam rītam vaidēja un raudāja tumšajā kapsētā, un bezgalīgajā stepē, kur skan zemnieku ratu sīkie, skumjie pulkstenīši, un līčloču taciņās Vītolu birztalā, kas pilna ar siltu, reibinošu savvaļas olīvu smaržu,- es vienmēr jutu tevi sev blakus, vienmēr dzīvoju tavos apkampienos.
Nabaga sirmgalvis, kura sieva es kļūšu, uzskata mani par bezgrēcīgu, baltu liliju. Kā viņš maldās! Mīla uz tevi izmocījusi manu dvēseli un miesu.
Tikai šodien mēs ar tevi šķiramies, Ķamrān! Jā, tikai šodien es kļūstu atraitne… Nevērojot visu notikušo, tu tomēr biji mazliet mans, bet es ar visu sirdi tava…

Izlasot grāmatu divos dienā es joprojām turpināju domāt par to. Vārtijos pa gultu, ignorēju cik jau rāda pulkstenis. Man bija vienalga. Uzreiz viss, ko jutu šķita nekas. Mani jau atkal kā tādu lupatu lelli aizvilka savā stāstā kārtējā grāmata, kuru man nāksies atdot lielajā bibliotēkā. Tā negribas, bet ko padarīsi? Tagad rakstu Wordā šo, lai varētu ielikt klabē, pirmais īstais bloga ieraksts, kurā beidzot es nestāstu cik jauki čivina putniņi aiz loga vai arī cik foršu atzīmi dabūju ķīmijā. Protams, ka visu laiku nespēšu aprakstīt savas izjūtas un saviļņojumu, bet vismaz kādreiz. Ja es rakstītu te visu patiesību, tad sen jau būtu stādīta tiesas priekša vai arī vismaz tiktu citu izsmieta, es zinu, tāpēc iespējams nedaudz jāpamelo. Jo kuru gan interesētu klabe, kurā cilvēks stāstītu visu atklāti kā uz delmas… pat to, ko radiniekiem kaunas teikt? Protams, ka neviens tāpēc īsi pateikšu, ka mīlestība ir kas skaists, bet tieši iemīloties mēs bieži vien izdaram tādas kļūdas, kuru dēļ mums pašiem ir jācieš. Īstenībā visi kādreiz ir bijuši lētticīgi, vientiesīgi radījumi, vienkārši dažiem dzīve jau pašos pirmajos dzīves gados ir likusi priekšā šķēršļus, kas šos cilvēkus ir padarījuši stiprākus, atturīgākus. Tie, kas vairāk vairās no mīlestības ir tieši visstiprāk kādreiz kādu iemīlējuši un tikuši pamesti un dvēselē sabradāti kā lupatu lelles. Tieši tā cilvēkiem nevar pieķerties, jo dzīvē nekas nav uz palikšanu, pilnībā nekas. Es to pārāk labi izjūtu, tāpēc saprotu. Nav viegli kādreiz atskatīties uz jau tik agri pieļautajām kļūdām dzīvē, bet dažreiz vajag, lai spētu mācīties un nenokļūdītos atkal. Dzīve nav gara un mums ir dota tikai viena, lai vai kā es gribētu vai negribētu es vairs nekad nevarēšu būt desmitgadīga meitene, kas kādreiz tik laimīgi skatījās uz dzīvi, bet tagad. Tagad skarbā realitāte un es izplūstu sīkumos, kaut arī pirms garas rindkopas teicu, ka pateikšu visu skaidri un tieši. Tagad gan viss…