| |
[10. Apr 2010|20:04] |
Tās tiesības man tomēr dikti,dikti sāpīga tēma. Tā ir tēma par, kuru varu sākt raudāt, kad tik tai pieskarās,jo kā nekā jau pusotru gadu čakarējos pamatīgi.
šodien,mammas vārda dienā, sēdeju pie pc, Kika un krusttēvs arī bija manā istabā..skatījos mašīnas.. bīdiju tekstus,ka jānopērk mašīna,jo dabūt kādu,kam 3 gadu stāžs sēdēt blakus ir vieglāk nekā pierunāt,kādu lai iedod savu mašīnu( plusā visam krusttēvs nolika visas mašīnas, kuras es varētu atļauties sakasot visus santīmus man pieejamos)..bet,lai cik ironiski, viņi izlikās,ka nesaprata par ko es runāju..ķip nesaprata zemtekstu "paņem mani pabraukāt!"...lai gan, krusttēvs nolaida acis kad sāku par to runāt, laikam tomēr viņš saprata..jā ,atzīstu,ka pati čakarējos, bet pēc pēdējās braukšanas kad uz mani sakliedza,ka ja tā braukšu tiesības man neredzēt man atkal ir zudusi ticība sev un visam citam. Pesimisms atkal mājo manī-visās jomām, tēmās un darbībās.
Man vajag atbalstu un sapurināšanu, nevis ignorēšanu un izlikšanos,ka viss ir pilnīgi ok...jo bļin, esmu notriekusi jau kā minimums 600 Ls braukšanās..un rezultāsts kur? |
|
|
