ļoti emocionāla, interesanta, raudulīga, dzīvi baudoša nedēļas nogale. tas taču nav pretrunīgi?

tagad pilnā nopietnībā varu teikt, ka peldējos zem skaidrām debesīm... akvaparka siltajā ūdenī :) un bija tā sajūta, ka varētu kaut visu mūžu tā neko nedarīt un slaistīties, baudot visādus dzīves labumus. viņa sacīja, ka gribot vīrieti ar jahtu, pofig kādu. varbūt, ka es arī gribētu. un pasēdēt ūdens bārā arī nebija slikti, tikai viņi nez kāpēc neapkalpoja, bet mēs tā gribējām sievišķīgus kokteilīšus, lai būtu pēc pilnas programmas.

īru filmu nedēļa. Zelta Zivtiņas Atmiņa mani sajūsmināja, man ļoti patika, kā skūpstās vīrieši, skaisti vīrieši. arī kā skūpstās sievietes man patika, lai gan tādi skati man ir patikuši arī iepriekš. un tur bija ļoti skaista mūzika. Antonio Carlos Jobim.

tad svētdienas rītā es lasīju Gordimeras "tikai teic vienu vārdu", man īpaši nepatika, tomēr man gribējās raudāt. par sevi.

un tad skatījos "Frīdu", un arī raudāju, atkal par sevi.

Bet atvainojiet, uz jums tas neattiecas, jo es raudu par sevi un ar sevi, tikai vienatnē, bet tas nenozīmē, kas man ir slikti. man vienkārši gribas paraudāt vienatnē.