| |
[4. Maijs 2009|19:59] |
Stāsts iz sabiedriskā transporta dzīves
Vakars. Autobuss pārpildīts. Stāv jauna māmiņa (uz gadiem 20) ar mazo dēlēnu ~3 gadi. Mazajam roķelē iežmiegta mazmazītiņa kaučuka bumbiņa. Abi kaut ko mīļi klusiņām dudina, kad pēkšņi... mazā bumbiņa izkrīt no rokciņas un aizripo nebūtībā. Mazajam apdomas brīdis- nulle, sprāgst ārā milzīgas krokodīla asaras (vislielākās asaras, kādas es vispār savā dzīvē esmu redzējusi. Manas divas meitas kopā nevar tādas asaras uzģenerēt) un raud tā, ka liekas- kuru katru brīdi autobusam stiklus izdrebinās. Mamma kušina mazo, sak, būs jau labi- būs tev cita bumbiņa, šo jau vairs neatgūt. Asaras nerimstas un izskatās, ka apkārt visiem pofig. Es domāju- bļin, tik vien kā maza bumbiņa un konflikts atrisināts. Tad nu es uzņēmos vadību un skaļi pa visu autobusu nokomandēju- VISI MEKLĒ BUMBIŅU! Klusums. Cits avīzē ierokas vēl dziļāk, cits pa logu pēkšņi ko saistošu pamana. No reaction, letiņu lopi, suņu bars. Ok, es nodomāju- man nav grūti. Otrais zvans 2x skaļāk un noteiktāk- FIKSI VISI MEKLĒ BUMBIŅU! Aš buss pa mēmajiem nometa :D Un ko jūs domājat? Šie sāka savas kuslās pakaļas tirināt un kā vasarā burkānu vagu ravēdami, meklēja bumbiņu! :) Opā! Bumbiņa atradās. Mazais momentā nomierinājās, bet lielas asaras bira vēl pāris pieturas.
Morāle- letiņš letiņam nav draugs |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}