es skatos filmas.
un ja filma ir laba, tā ir briesmīga.
vienalga, kuriem labuma kritērijiem tā atbilst, kādā veidā aizskar - tā ir izsamisinoša* filma.
jo nekādas estētiskās distances nenodrošina vienkāršu skatīšanos - lūk, te ir kaut kāds cilvēks, ar viņu kaut kas notiek, bet mani tas neskar, Q. Vai jums kā palīdzēt? A. Nē, paldies, es tikai skatos - tā nenotiek.
nav tāda just look, don't touch. es piemēru sev situācijas, jušanas un rīcības, kas piemīt cilvēkam, kurš taču neesmu es un kura turklāt vispār NAV, cilvēkam, kuru tēlo kaut kāds cilvēks, par kuru vispār ir zināms tikai tas, ka viņš tēlo.
un tas ir kaut kā bezjēdzīgi.
zobus tīrot es vēl zināju, ar ko šī doma beidzas, bet nu jau vairs neatceros.
katrā ziņā viss augstāk minētais galvenokārt izriet no manas neticības spējai mācīties no citu kļūdām/pieredzes. es vēl pieņemtu, ka varu mācīties no savas dzīves pieredzes un ka man var būtu pieredze par citu dzīves pieredzi, taču tā ir tikai pieredze par cita pieredzi, nevis mana pieredze par cita dzīvi.
un man liekas te rodas pārpratumi. un visādi "es tā gribētu, bet nedz es tā varētu, nedz man būtu tāda iespēja", kas rada mazvērtības kompleksus, pašalerģiju un tamlīdzības glupības.

*(izmist?, kas tā vispār par latviešu sakni - mist? liekas līdzīgāk angļu mist vai to miss, misusi vispār izklausās pēc kāda franču vārda, ko mēs neprotam izrunāt. es vienkārši nespēju atcerēties)